Die Rolle des semantischen Aspekts bei der Typuswahl für Mundartwörterbücher

LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI XXXVII (1997) LEKSIKOGRAFIJOS IR LEKSIKOLOGIJOS PROBLEMOS Elga KAGAINE SEMANTISKĀ ASPEKTA LOMA IZLOKŠŅU VĀRDNĪCU TIPA IZVĒLĒ Dialektālā leksikogrāfija kā atsevišķa leksikogrāfijas nozare nav aplūkojama atrauti no vispārīgās leksikogrāfijas, tās attīstība, dažādu dialektālo vārdnīcu izveide ir cieši saistīta ar visas valodas leksikogrāfijas līmeni, leksikogrāfijas tradīcijām un leksikoloģijas sasniegumiem. Tāpat kā vispārīgajā, arī dialektālajā leksikogrāfijā eksistē dažādu vārdnīcu tipu daudzveidība (par izlokšņu vārdnīcu tipiem sk., piemēram, Bušmane, Kagaine 1980: 59–75), kurās atkarā no izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem parādās izlokšņu faktu dažādas interpretējuma iespējas, ko nosaka gan objektīvi faktori – rīcībā esošais materiāla daudzums un kvalitāte, leksikogrāfijas līmenis, tradīcijas u.c., gan arī zināmi subjektīvi apsvērumi, izvēloties leksikogrāfiskās informācijas dominantes un atspoguļojuma aspektus. Piemēram, ja vārdnīcas veidotāju rīcībā ir samērā plašs materiāls un iecere vairāk vai mazāk vispusīgi raksturot izlokšņu leksiku, semantiku, tad acīmredzot piemērots varētu būt nediferenciālas vārdnīcas tips, turpretim ja šī iecere saistās galvenokārt ar dialektālo īpatnību atklāsmi, tad vairāk piemērota varētu būt diferenciāla vārdnīca; ja materiāla daudzums ir samērā neliels, ierobežots, tad iespējams veidot dialektālu vārdu reģistru ar vietas norādēm, nozīmju un lietojuma paskaidrojumiem un tāpat kā literārajā valodā, ir iespējams veidot dažādas aspekta vārdnīcas. Leksikogrāfiskajā literatūrā ir izteikta arī doma par noteiktas vārdnīcu sistēmas, vārdnīcu kompleksa nepieciešamību, ja gribam maksimāli vispusīgi ar leksikogrāfiskajiem līdzekļiem raksturot kādas izloksnes vai izlokšņu grupas īpatnības – piemēram, šādā kompleksā varētu ietilpt izlokšņu skaidrojošās vārdnīcas, sinonīmu vārdnīcas, tematiskas vai ideogrāfiskas vārdnīcas, vārddarināšanas un vārdu savienojumu vārdnīcas (par to sk., piemēram, Sorokoletov, Kuznecova 1987: 87–92). Rakstā aplūkotā tēma ir saistīta ar vienu no latviešu dialektālās leksikogrāfijas turpmākajiem, svarīgākajiem uzdevumiem – jaunas latviešu izlokšņu vārdnīcas veidošanu, jo kopš līdzšinējā plašākā latviešu valodas vispārlietojamās un dialektālās leksikas apkopojuma – K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcas un tās papildinājumu (ME I–IV, 1923 – 1932, EH I–II, 1934 – 1946) – publicēšanas ir apritējis jau pusgadsimts, ir nākuši klāt jauni fakti un savākts jauns materiāls, publicēti pētījumi etimoloģijā, lingvogeogrāfijā u.c., un tāpēc jaunas vārdnīcas veidošana ir uzlūkojama par fundamentālu latviešu dialektālās leksikogrāfijas uzdevumu (par to sk. arī Kagaine 1985: 64 – 86). Vārdnīca (lielās līnijās) ir iecerēta kā izlokšņu skaidrojošā vārdnīca, kurā apvienoti sinhronijas un 127 diahronijas elementi – sasaiste ar ME un EH (diahroniskā plāksne) un īsa informācija par vārda cilmi vai norādes uz etimoloģisko literatūru, un – no otras puses – mēģinājums iekļaut izlokšņu leksiku sistēmā, kas atspoguļotu esošo stāvokli ( sinhronā plāksne). Jautājumu (gan problemātisku, gan diskutējamu), kā ikvienas vārdnīcas projektu veidojot, ir daudz; rakstā aplūkoti tikai daži aspekti, kas saistās ar izlokšņu vārdnīcu kultūrvēsturisko nozīmi un vārdu semantiskās struktūras atspoguļojumu. Kā zināms, dialektālās vārdnīcas vienlaikus ir gan lingvistiskās informācijas avots, gan kultūrvēsturisks piemineklis, kurā leksikogrāfiski fiksētā veidā atklājas valodas lietotāju asociatīvā pasaules uztvere, vēsturiskā pieredze un zināšanas kā materiālās, tā garīgās dzīves jomās. Šādu uzdevumu vislabāk spēj veikt nediferenciāla relatīvi pilnīga vārdnīca, kurā ietvertais ilustratīvais materiāls atklāj ne tikai vārda semantiskās un gramatiskās īpatnības, bet arī dažādus izteiksmes līdzekļus, izlokšnes lietotos vārdu savienojumus (salīdzinājumus, frazeoloģismus), dialektālo terminoloģiju, kā arī informāciju par novadu etnogrāfiskajām reālijām, materiālo un garīgo kultūru. No kultūrvēsturiskā viedokļa nediferenciāla vārdnīca ir ļoti svarīga, jo par izlokšņu un dialektu savdabībām informāciju var gūt ne tikai no leksiski un semantiski atšķirīgā, bet arī no vispārlietojamā vārdu krājuma, no to leksiski semantiskā izmantojuma. Piemēram, vārds biežputra ir literārs bieza miltu un putraimu ēdiena nosaukums (sk. šķirkli raksta beigās), tas ir sastopams visā latviešu valodā un tā nozīmes izlokšņēs atbilst šī vārda nozīmēm literārajā valodā, un tātad, veidojot vārdnīcu pēc diferenciālā principa, izlokšņu vārdnīcā to nebūtu pamata iekļaut. Taču vārds ir izplatīts vārdkopnosaukumu – dialektālu terminu – komponents, un šie nosaukumi un ilustratīvais materiāls atspoguļo gan reāliju ( šajā gadījumā – ēdienu) etnogrāfiskās (sastāva un gatavošanas) īpatnības, gan nosaukumu veidošanas motivējošās pazīmes, asociācijas, kādas radušās, veidojot nosaukumu. Atspoguļojot vārdkopnosaukumus tikai pie dialektālajiem komponentiem, visa šī leksiski semantiskā grupa tiek izkliedēta, bet, aplūkojot to vienkopus pie neatkarīgā komponenta, var gūt pārskatu par šīs vārdu grupas dažādām īpatnībām. Tā, piemēram, šķirkli vienkopus atspoguļojas tāda semantiska īpatnība kā ēdiena – dažādu no diviem izejproduktiem gatavotu biezputru – nosaukumu veidošana, izmantojot audumu vai ar aušanu saistītus apzīmējumus – nātna biezputra, pusnātna biezputra, pusdamaška biezputra, šķēterēta vai šķetināta biezputra, bukstiņu biezputra u.c., kam līdzīgi nosaukumi (kartupeļu un putraimu vai miltu biezputras apzīmēšanai) sastopami arī lietuviešu valodā (LKA I 1977: 84; Laumane 1979: 154). Tātad, veidojot vārdnīcu (faktu bāzi) pēc šāda principa, interesenta rīcībā nonāk visai plaša informācija. Līdzīgi var minēt arī citas ar etnogrāfiskajām reālijām un materiālās kultūras priekšmetiem saistītas leksēmas, piemēram, buōmīs ir vispārlietojamās leksikas sastāvdaļa; vārda nozīmes ir kopīgas izlokšņēs un literārajā valodā. Šeit savukārt kultūrvēsturiskajā aspektā var redzēt šī ģermānisma izplatību dažādās latviešu 128 valodas izlokšnēs ar aušanu saistītajā leksikā – steļļu daļu nosaukumos: baka buomis, dzeīņa buomis, drēbju buomis, krūšu buomis, šķēru buomis u.c. (sk. šķirkli raksta beigās). Dialektālajās vārdnīcās līdz ar citām informatīvām ziņām (piemēram, par vārda reģistrācijas areālu, cilmi, gramatiskajām īpatnībām u.c.) viens no būtiskākajiem ir semantiskais aspekts, ziņas par izlokšnē, izlokšņu grupā vai dialektā reģistrēto vārdu un vārdu savienojumu nozīmēm un lietojumu. Vārdu semantiskās struktūras atklāsme (vienotā sistēmā) uzmanības centrā ir paturēta arī, domājot par latviešu izlokšņu vārdnīcu, bet tas zināmā mērā ietekmē arī vārdnīcas tipa izvēli. Ja latviešu dialektoloģijā fonētikas, morfoloģijas, kā arī leksikas izpētē ir zināmas tradīcijas un sasniegumi (te pirmām kārtām minami J. Endzelīna fundamentālie darbi, izlokšņu aprakstu sērijas, leksikas tematisko grupu lingvogeogrāfiskie pētījumi u.c.), tad semantikas problēmas latviešu valodnieciskajā literatūrā teorētiski nav pietiekami risinātas. Teiktais attiecas arī uz izlokšņu leksikas semantikas pētījumiem (te var minēt atsevišķus plašāka vai šaurāka apjoma darbus – Kagaine 1992; Reķēna 1985; Reķēna 1989 u.c.), jo šādu pētījumu veikšanai ir nepieciešama atbilstoša leksikogrāfiska bāze. Tāpēc par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzās ne tikai dialektālo īpatnību atklāsme, bet vārdu semantiskās struktūras atspoguļojums vienotā sistēmā, kas parādītu arī sekundāro nozīmju attīstību un savstarpējo saistību. Kā zināms, diferenciālās vārdnīcas ļauj labi izdalīt dialektālās īpatnības, galvenokārt leksiskos dialektismus, turpretim semantikas, it īpaši vispārlietojamo vārdu dialektālo nozīmju – atklāsme šāda tipa vārdnīcās ir ierobežota. Vispārlietojamiem vārdiem, kas sastāda izlokšņu vārdu krājuma pamatfondu, diferenciālajās vārdnīcās materiāla atlases un uzbūves specifikas dēļ tiek izjauktas sistēmiskās attieksmes un sekundāro nozīmju veidošanās asociatīvās saiknes, nav iespējams konstatēt vārdu semantiskās struktūras attīstību, jo, iekļaujot vārdnīcā tikai kāda vispārlietojamā vārda dialektālu nozīmi, neatklāta paliek šī dialektālās nozīmes vieta vārda kopējā semantiskajā struktūrā; tādā veidā ievērojami sašaurinās semantiskās informācijas apjoms. Jāatzīmē, ka samērā maz ir vispārlietojamo leksēmu, kas semantiski pilnīgi atšķiras no atbilstošā vārda literārās valodas sistēmā, lielā daļā gadījumu nevar runāt par atšķirībām semantiskajā struktūrā kopumā, bet gan tikai par atsevišķu dialektālu nozīmju eksistenci. Parasti daļa nozīmju (vai vismaz viena nozīme) ir kopīga ar atbilstošo vārdu nozīmēm literārās valodas sistēmā un tikai daļa nozīmju ir veidojušās izlokšnēs un ir saistītas ar novadu kultūrvēsturiskajiem un sadzīves apstākļiem, lokālām citvalodu ietekmēm (Kagaine 1992: 40–45). Tāpat diferenciālajās vārdnīcās problemātisks ir jautājums par sarunvalodas nozīmju atspoguļošanu vārdnīcās – tās nav dialektālās nozīmes, taču izlokšņu pārstāvju valodā tām ir liels īpatsvars. Atspoguļojot vārdnīcā tikai specifiski dialektālās nozīmes, nav iespējams materiālu pilnībā virzīt kopējā vārda semantiskās struktūras attīstības shēmā, konstatēt sekundāro nozīmju veidošanās modeļus, lai varētu tos izmantot tipoloģiskos salīdzinājumos. 129 Ilustrācijai var minēt, piemēram, leksiko semantiskās vārdu grupas nozīmju attīstību, kas saistīta ar mutvārdu komunikācijai raksturīgo ekspresiju un konotāciju. Šajā ziņā visai tipiski ir fiziskās iedarbības verbi, kuriem piemīt intensitātes semantiskais komponents. Šo verbu sekundārajām nozīmēm, iekļaujoties ekspresīvo nozīmju grupā, intensitāte sāk dominēt pār darbības nomināciju, ievērojami paplašinās to lietojums dažādā situatīvā kontekstā: bliezt ‘spēcīgi sist; cirst’ ‘šaut’; ‘ātri skriet’; ‘ātri, strauji likt, celt, nest u.tml.’; ‘ēst (ātri, lielākā daudzumā)’; ‘runāt; teikt, sacīt (asi, tieši, bez aplinkiem)’. Vārds ietilpst latviešu vispārlietojamās leksikas sarunvalodas slānī (LLVV II: 102), tātad to var uzlūkot par visā latviešu valodā zināmu un lietojamu vārdu. Atspoguļojot izlokšņu vārdnīcā tikai literārās valodas vārdnīcās nereģistrētās nozīmes, tiek sarautas semantiskās saites starp primāro nozīmi un sekundārajām nozīmēm, jo diferenciālajās vārdnīcās informācija par izloksnēs un literārajā valodā kopīgajām nozīmēm parasti netiek dota, un šīs sekundārās nozīmes sāk figurēt it kā nesaistītas ārpus kopējā semantiskā konteksta. Turpretim aplūkojot šīs leksikosemantiskās vārdu grupas semantikas attīstību vienotā sistēmā, var konstatēt zināmu semantikas attīstības likumsakarību un izveidot noteiktu attīstības modeli (fiziskās iedarbības verbs+intensitātes semantiskais komponents un desemantizācija → jebkura cita intensīva darbība) un fiksēto materiālu izmantot tālākos pētījumos un salīdzinājumos. Atšķirības dažādās izloksnēs un izlokšņu grupās mēdz būt konkrētu verbu lietojuma ziņā, piemēram, jau minētais bliezt lokalizējas galvenokārt sēliskajās un tām teritoriāli tuvās izloksnēs, savukārt citās izlokšņu grupās izplatītāki ir citi fiziskās iedarbības verbi, piemēram, Ziemeļvidzemē mistīt, mizuot || mizāt (‘dalīt nost (kam) mizu; lobīt ārējo apvalku’ → ‘intensīvi (ko) darīt, strādāt’→ ‘sist; stipri pērt’→ ‘daudz, kult (ar spriguli)’→ ‘ātri iet, braukt’→ ‘šaut’→’ēst (ar lielu apetīti)’→ ‘intensīvi norīt (par parādībām dabā)’), sluodzīt, sukāt u.c., bet semantikas attīstības tendences ir kopīgas. Šie semantikas attīstības modeļi tālāk izmantojami, salīdzinot vairāku valodu materiālu. Piemēram, aplūkojot lokālo aizguvumu semantikas attīstību, var secināt, ka šīs semantiskās grupas vārdiem šādu nozīmju attīstība nav atkarīga no vārda cilmes – Baltijas somu valodu lokāliem aizguvumiem tā ir līdzīga kā mantotajiem attiecīgās leksikosemantiskās grupas vārdiem: koskāt (< koska; ME II 255 koska...Tannen– od. Fichtenrinde... Nebst kaska wohl aus estn. kosk “Fichtenrinde”) ‘dalīt nost (mizu kokam); mizot (koku)’→’dalīt, ņemt nost (sacietējušu virskārtu, plēvi)’→’dīrāt’→’ātri iet’→’sist; dauzīt’. Tas ļauj izvirzīt pieņēmumu par vairākām valodām kopīgām psiholoģiskās motivācijas tendencēm un par šī semantiskā modeļa īpašo produktivitāti izloksnēs un sarunvalodā vispār. Šie ir tikai daži piemēri no plašā vārdu semantiskās attīstības modeļu klāsta, kuri atkarā no materiāla daudzuma vairāk vai mazāk pilnīgi var atklāties nediferenciālā vārdnīcā. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, var teikt, ka vārda semantiskās struktūras 130 izvērsts raksturojums vārdnīcā (resp. datu bāzes radīšana dažādiem semantiskiem pētījumiem) lielā mērā ietekmē vārdnīcas tipa izvēli – šāda uzdevuma veikšanai visoptimālākā ir tieši nediferenciāla vārdnīca, jo diferenciālajās vārdnīcās (materiāla atlases un uzbūves specifikas dēļ) vārdu semantiku nav iespējams aplūkot vienotā sistēmā. Šķirkļu paraugi biežputra subst. Ēdiens pabiezas masas veidā (parasti no putraimiem vai miltiem). biēspūtras vārīja dažādas, vārīja putraimu biēspūtru, vārīja arī tā saucamo šķēterētuo biēspūtru. vārīja arī miltu biēspūtru nuo rudzu miltiem. vel vārīja kartupeļu biēspūtru Zantē; ka kāds lauk darbs nuōbeidz, ta vār biēspūtr, lai vis kas citgad āug biēzaks Jeros; nuo rīta, ka beeidza /mazgāt veļu/, ta jau aka vārīja biēspūtru, lai tā veļa neisklist, biēzāka lai stāv Nicā; biēspūtru vārīja, ka cīrpa āites, lai būtu biēza villa Kursīsos; kamēr biežputru vārīja, bērniem pusvārjušos nedeva ēst, lai nebūtu lieli plāpas, mēle neietu ple, ple! Valmieras apkārtnē. // No kartupeļiem un putraimiem, retāk no kartupeļiem un miltiem vārīts ēdiens pabiezas masas veidā. ka rāceņi i un milti, ta ta i ritīga biēspūtra Nicā; Augšzemē, Vidzemē, Ziemeļlatgalē. atsildīta (arī atvārita) biežputra – kartupeļu un miltu biežputra. atvāritā biēzputra – kārtupeļu biēzputrai pièlej piēnu un drusku bidēlmiltus Snēpelē; arī Ārlavā. baku biežputra – kartupeļu biežputra. Kazdangā. baltā (arī rāceņu) biežputra – kartupeļu biežputra. rāceņu biēspūtru, baltuo biēspūtru – tā viņu sauc. tuo mīca ar stum-pu Aizviķos; baltā biēspūtra, sastum-pā bes stērķelēm Nicā; baltā biēspūtra ir tā pate rāceņu biēspūtra Kalētos; arī Bārtā, Dunikā, Dolē, Embūtē, Gramzdā, Grobiņā, Laidzē, Lubezerē, Nīgrandē, Nogalē, Priekulē, Stel pē, Upesgrīvā, Užavā, Vandzenē, Vecsaulē. □ bidelētā biežputra – bidelētu rudzu miltu biežputra. Pociemā. □ bukstiņ(u) biežputra – a) kartupeļu un putraimu biežputra Aizupē, Libāgos, Pastendē, Piltenē, Rendā, Sabilē, Valgalē. b) kartupeļu un miltu biežputra. Matkulē. □ čērpuotā (arī kumašinu) biežputra – kartupeļu biežputra ar rīvētu kartupeļu klimpām. čērpuotā biēspūtra – tiē ķilķeni rīvētie kā čērpi rāceņu biēspūtrā Nicā; senāk kumašinu biēspūtra bija – sarīvā rācenus, nuōsūc tuo zupu, iemīca drusku sāli tiuos rīvinu izvāra – tuos kumašinus Nicā. □ glumā biežputra – rīvētu kartupeļu biežputra. glumā biēspūtra – sarīvē rācenus, nuōspiēž, nuō rīvēt iem rāceņiem vāra biēzputru, liēk piēnā, sāli klāt, ēduot ņem sviēstu klāt Zantē. □ iejava (arī iejavas) biežputra – no maizes iejava vārīta biežputra. Bārbelē, Bauskā, Birzgalē, Elkšņos, Lašos, Nautrēnos, Sabilē, Slatē, Valgalē, Vecumniekos, Zasā. □ igauņu biežputra – kartupeļu un putraimu biežputra. Cirgaļos. □ jaukta biežputra – kartupeļu un miltu biežputra. Bārtā. □ kraitā biežputra EH I 643 Brei aus Gerstengrütze und Kartoffeln (miežu putraimu un katrupeļu biežputra). □ Lambārtes biežputra – kartupeļu un putraimu biežputra. izvāris Lambārtes biēspūtru! /Lambārte – muiža Iecavas 131 ciemā/ tā mūsu pusē visi teica. tā / biezputra/ ir kartupeļi ar biešuputru Iecavā. □ maisīta biezputra – kartupeļu un putraimu biezputra. Mālpilī, Snēpelē. □ maizes biezputra – no iejavā vārīta biezputra. Jaunsaulē, Lasos, Skaistkalnē, Varakļānos. □ mēmā biezputra – a) biezputra, ko klusejot vāra un apēd Jaungada nakti (lai varētu nosapņot nākošā gada notikumus). Bunkā, Cīravā, Dunalkā, Embūtē, Gudieniekos, Kazdangā, Priekulē, Raņķos, Rudbāržos, Skrundā. b) no rīvētiem kartupeļiem (un putraimiem) vārīta biezputra (tā ātri jāvāra, lai nepiedeg) Priekulē, Tadaikos. □ mūsinama biezputra. ME II 671, 672 eine von feinem Mehle mit kleinen Stücken Speckes gekochte dicke Grütze (no smalkiem miltiem ar maziem speķa gabaliņiem vārīta biezputra). □ nātna biezputra – kartupeļu un putraimu biezputra. nātna biēspūtra – putraimus pavāra labi mīkstus, tad bēŗ kartupeļus Kursišos; arī Ezerē, Zūrās, Kurmalē. □ Pēterburgas biezputra individ. liet. – kartupeļu un putraimu biezputra. Pēterburgas biēzputra – mana māte teic: tā ilgi stāu kārsta, us Pēterburgu var aizvest Džūkstē. □ pūpuoļu biezputra – biezputra, ko vāra Pūpolsvēdienā, lai jēri labi izdotos. Dikļos. □ pūr(e)nieku biezputra – kartupeļu un putraimu biezputra. Cērē. □ pusdamaška biezputra – kartupeļu un putraimu vai miltu biezputra. Bārtā, Kalētos, Priekulē, Purmsātos, Virgā; ME III 424 ein Brei aus Mehl und Grütze (biezputra no miltiem un putraimiem) Kalētos od. aus Kartoffeln und Mehl (vai arī no kartupeļiem un miltiem) Dunikā. □ pusnātnā biezputra – kartupeļu un putraimu vai miltu biezputra. pusnātnu biezputru pagatavuoja nuo miežu putraimiem un kartupeļiem Priekulē; arī Aizputē, Alsungā, Bunkā, Cīravā, Dunalkā, Embūtē, Gaviezē, Gramzdā, Jūrkalnē, Kalētos, Krotē, Kurmalē, Nīgrandē, Piltenē, Planicā, Rudbāržos, Virgā, Zūrās; ME III 431 Ventspilī. □ rīvēta (arī rīvāta, rīvota) biezputra – rīvētu kartupeļu biezputra. rīvuota biēspūtra ... kaŗtufeļus sarīvuoja, nuōspieda meļļuō zupu, lika grāpī, pielēja pienu, maisīja Bārtā; arī Cīravā, Dunalkā, Grobiņā, Piltenē, Stendē. □ spēķa biezputra – rudzu miltu biezputra (senāk kopā ar sēnalām). Bunkā. □ staipīta biezputra – kartupeļu un miltu biezputra. Cīravā. □ stērķeļu biezputra – kartupeļu biezputra ar cieti. stērķeļu biēspūtra/bija/. paši sarīva rūsešus rāceņus... a' vienu sezdienas vakarīem vārīja tuo biēspūtru. baltus rāceņus nuōkasīja, savārīja, sastūmpāja, ka bi mīksti. ka bi laps saļmnieks, deva pienu, cic tajā pašā zupā /ūdeni, kur vārījušies kartupeļi iēmaisīja tuos stērķeļus, piēbēra sāli pēc vaidzības. maisīja kuōpā uz uguni, lai tie stērķeļi saplūk Nicā. □ šķetērētā (arī šķetinātā) biezputra – kartupeļu un putraimu vai kartupeļu un miltu biezputra. šķetinātā biēspūtra – kaŗtupeļi ar putraimiem kuōpā. gaļu /arī/ var vārīt iekšā ar pienu / arī/ vāra Zantē; arī Aistere, Īvande, Krote, Kurmalē, Piltenē. □ trakā biezputra – kartupeļu un miltu vai kartupeļu un putraimu biezputra. trakā biēspūtra – tā tā trakuoja vāruot Rudbāržos; arī Ugālē. □ vadmalu biezputra – kartupeļu un miltu biezputra Dzīrās. □ biezputras pameita – pašķidra biezputra no miežu miltiem (arī no kartupeļiem), savārīta kopā ar sīki sagrieztu un saceptu gaļu. Rozēnos. ◊ bērza (arī bērzu) biezputra (arī biezaputra) – bērza žagari; pērien 132 ar bērza žagariem bērzu biezputra – bērnu kuļami žagari, kas stāv aiz balkas aizbāsti Valmieras apkārtnē; dabūšvél bērza bízaputrys, ka naklauseis Kalupē. buōmis; buōms subst. 1. Paresns, pagārš, parasti nodarināts koks; resna koka kāts. buōmi bi visādi. bi mazi buōmīši – kuoķi, gludi nuōgludināti ar asu galu. ar buōmīti vēla baļķus Vecatē; baļķu veļamie buomi. ceļmu laužamais buomis ap pusotras asis garš. šeŗu buomis gluds, asu galu, ar ruoktuŗa iestrādātu rēzgali Valmieras apkārtnē; ka žāveji labib uz ārdim, ta staipa izbaksŗi ļaus a buōmi Jeros; buōmiņš pabāž apukše zemī tupež un nes uz lielāk kaudz Laucienā; ja liēli ceļmi, saknes atruok, nuōceŗt galus un a buōmi ceļ ārā Kursīšos; a reśniēm buōmjiēm aka ceļa akmiņus [no zemes ārā] Džūkstē; □ slinks kā buomis – ļoti slinks. tu esi vienmēr slinks bīs ko a buomis Sinolē; slyņks kā buēms'. kā buēms' stūmāms un grūžāms Mārcienā; arī Lazdonā, Praulienā. □ smags kā buomis – ļoti smags. viņč i smaks ka buōms Jeros. □ stīvs kā buomis – ļoti stīvs. stiņs kā buōmis – nevār paliuocitēs, pa dau sabakęč Rencēnos; arī Rankā. □ slinkais buomis. ME I 362 Faulenzep. □ buomis jāliēk apakšā – saka par cilvēku, kuru grūti uzmodināt, piecelt. rītu natikset aukšā pie dorba, ta būs buomis j'oāliek apukš žam s'oāniem Sinolē. □ iet kā buomis. ME I 362 er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend (viņš iet kā pātagas kāts, visur piegrūzdamies). ◊ (kā) ar buomi ceļams – saka par slinku cilvēku. viņš ir kā ar buomi celams, dzenams Valmieras apkārtnē; viņš ir slāis, naceļās, ir ār buōmi ceļāms Sinolē. ◊ kā ar buomi pa pieri (arī galvu) – saka,ja pēkšņi uzzin ko negaidītu, pārsteidzošu. viņš pateice t'ādu v'oārdu, ka iēdeve ko ar buomi pa pieri Sinolē; kā ar buomi pa galvu, kā ar ēmuri pa pieri, kā ar mietu pa galvu – kaut kas negaidīts, šausmīga nuotikuma ziņa Valmieras apkārtnē. // Gara, resna kārts (siena, labības u.tml.) vezuma nostiprināšanai. siēn vezmam jāliēk buōms pār Limbažos; liēlus vezmus krāva – ār buōmi pāri, un vīri nuōsēja ar viņvi Iecavā; šeŗ buōms jeb vezmsienamās buōms Svētciemā; tys sara buēms, kuo liēk pā'ri lab'ibas vazumam Praulienā; buōmis pāri [vezumam] un nuōsien ar trīskāršu striķi Nīgrandā; vazumu sieja ār būmi Kalncempjos; sakrāun va:zumu, poārsīn ar būmi Dignājā. □ śeŗa buōmis – sliņķis. sara buēmi ā:bi: na:kust ni nuo loba prāta po:ši Saikavā; kuōmāt tuo sara buēmi i:skustana pā:et'ę izdoru Praulienā; EH I 259 ein Faulpelz, ein ungeschickter Arbeiter (sliņķis, neveikls strādnieks) Saikavā. buōms Grobiņā, Nīcā, Popē, Rucavā, Strazdē; LLVV II 109 bomis; EIV I 196 buōmis, ME I 362, EH I 259 buōmis. 2. Veltnis aužamajiem stāviem. 19. gs. otrajā pusē visā Vidzemē veltņiem bija divi paralēli kopīgi nosaukumi – kuoķi un buomji, kam paralēli saglabājās vairāki seni, kā arī veidojās daži jauni nosaukumi. Alsupe DLJ 158; buomis – apaļš kuoks, uz kura pirms aušanas šķēŗus uztin Valmieras apkārtnē; griēža tuo audēklu us tuo buōmi, ta tur i niītis, jānīti un ta jāķemmē Jērčenos; veļku buōmis vēl ir, ap tuo veļki apkārt aptinušies, un tas uōtrs buōmis ir, ap kuo tinās apkārt 133 drēbe Iecavā; ka sagriesc [velku dzijas] šitai būomi iekšā, ta viņu tik vēr nītēs Bruknā; □ baķa buomis – velku veltnis Rozēnos, dzeiņa buomis Lielvārdē, Rembatē, džiju buomis Kārķos, mētu buomis Allažos, uzgriežamais buomis Alsvīkos, Cirgaļos, Dūrē, Koknesē, Priekuļos un uzveļkamais buomis Lizumā. Alsupe DLJ I 160–161. □ dzīvu buomis – velku veltnis. dzīvu buōmis, ku dzīves tinās riņķī EĪV I 196. □ lielas buomis – velku veltnis. tas i pakaļč vai lielās buōms [stellēm], ku neaūstās aūdākļc riņķi. atlaiden laiž no lielā buōm Jeros; arī Kārķos, Bruknā; Baižkalnā, Koknesē, Rozēnos un Vecpiebalgā. Alsupe DLJ I 161. □ pakaļas buomis – velku veltnis. uz pakaļas buōma uzgrieže naaūstās dzijs Sinolē; arī Jeros; pakaļējais buomis Bilska, Vecpiebalgā. Alsupe DLJ I 161. □ šķēru buomis – velku veltnis. šķēru buōmi griež ar kuōku Baunās; tūo sāuca pa šķēru buōmi, ku uzgriež aūdēklu EĪV I 196. □ drēb(j)u buomis – auduma veltnis. tas i drēbu buōmis, ap tūo tinās aūdēklis EĪV I 196. □ ieaužamais buomis – auduma veltnis Mālupē, iegriežamais buomis Lubānā, ragača buomis Mālupē, šķīvja buomis Ozolos, Vainižos, Vecpiebalgā, uztīnamais buomis Lubānā un zvaigžņu buomis Liepā. Alsupe DLJ I 158. □ lejas buomis – auduma veltnis. lejas buōcms ā bij āpāls, tik nu vienā pusē iskala reni, lei vār iestiprināt aūdēklu ā vēldeni Vecpiebalgā; arī Mālupē un Skujenē. Alsupe DLJ I 158. □ ragainais buomis – auduma veltnis. tām [veltnim] i tie ragi, kuo pagriež, pa ragainuo buōmi sāuc Kārķos; arī Suntažos. □ krišu buomis – veltnis, pār kuru virzās noaustais audekls. steļļu krišu buōmis ir priekšas buōmis, tām iēt gotavais aūdaklis p°ari Sinolē; kru°šu buēm's i.r audēišai pret kru°tiem Praulienā; tūr i rencbuōmis, ku tinās riņķi, krušu buōmic, ku iēt pāri tas aūdēklis Trikatā; arī Baunās, Burtniekos, Jērcēnos, Mālpilī, Rencēnos, Valmieras apkārtnē, Vecpiebalgā; EĪV I 196; ME I 362. □ ceļu buomis – šķērsis audekla nostiepuma palielināšanai un audēja kāju norobežošanai no audekla veltnā. Allažos, Alsvīkos, Annā, Cēsīs, Dzērbenē, Ilzenē, Katlakalnā, Lielvārdē, Lizumā, Mārcienā, Mēdzulā, Priekuļos, Rīgā, Siguldā, Skujenē, Turaidā, Vaidavā, Vainižos, Vecatē, Veclaicenē, celgalu buomis – Liepā, Morē, Sērmūkšos, kāju buomis – Baunās, Cirgaļos, Launkalnē un Vijciemā. Alsupe DLJ I 164. □ kemlādes buomis – steļļu sastāvdaļa – koks, pie kā piestiprina kemlādi (detaļu, kur ievieto šķietu). blākus nīšu buō°mīšam i kemlēdes buō°mīc Vecpiebalgā. □ sistavas buomis – steļļu sastāvdaļa – koks, pie kā piestiprina sistavu Rankā. □ nīšu buomis – aušanas aparāta turētājs. Alojā, Birzuļos, Cēsīs, Ērgļos, Jaunpiebalgā, Kosā, Lielvārdē, Limbažos, Rozēnos, Sērmūkšos, Smiltenē, Trikatā, Turaidā, Vainižos, Vecpiebalgā un Viļķenē. Alsupe DLJ I 165. □ palaidžamais buomis – nūjiņa velku veltnā pagriešanai Svētciemā un Vecatē. Alsupe DLJ I 164. LLVV II 109 novec.; EĪV I 196; ME I 362; EH I 259. 3. Atsevišķu darbarīku, ierīču, konstrukciju sastāvdaļa. ecežam i kuōk va dzelž taps, kas visos buōmos i pamīš Laucienā; [koka ecešas] a kuōka buōmi un kuōka puļķiem Kursīšos; [orei] priekšā un pakaļā bij buōmi Iecavā; garedeļ ratem pa·višem cēter buōm, katrę redļe dļ:žu buōm. redęl buōm no egęl un redęl v:rb 134 tâ-pat, ļe redels iznāk vieglak Dundagā; buru buōmis, kuō lietuō piē sprītbuōras, a tuō tiēk pacēlīc galvenais vēja smēlēja stūris Niča; tas [plosta] irkļis izlikc iz krušu buōma, ar tuō irklu tuō ūdeni škīr Sinolē. // Vērpjama ratiņa detaļa (nostiprināta uz t.s. ratiņa krūts), kurā iestiprināti divi stabiņi spoli turēšanai. buōmīti ielikti stabiņi Baunās; krūšu buōmis, stabiņi, kur liek sp⁰āmus iešk. krūšu buōmis stāu iz krūc Sinolē. ME I 362 buomītis, ein Teil des Spinnrades kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kurā stāv ruociņas. // EH I 259 ein unter den Rändern eines Wagens befindliches sechs- oder achtkantiges Holzstück, das die übrigen Teile des Wagens zusammenhält (seškantains vai astoņkantains koka gabals zem ratu malām, kas satur kopā ratu pārējās daļas) Džūkstē. 4. Aizšķērsis; barjera. nabrāuc, redzi, ko ceļam priška būms, kod būmi pacelēs, variēs brāukt Ziemeri; vāl nūñe buēnīs bīj priēška - ar zīrgu tyltām brōukt pāri nādrīkst Lazdonā. Aizgūts; sk. ME I 362 nebst li. bōmas “Hebebaum” und estn. pōm dass. aus mnd. bōm “Baum”. LITERATŪRA B u š m a n e B., K a g a i n e E. 1980: Izlokšņu vārdnīcu tipi un latviešu dialektālo vārdnīcu veidošanas jautājumi. – LPSR ZA Vēstis 8, Rīgā: Zinātne, 59–75. DLJ I – Dialektālās leksikas jautājumi 1, Rīga: Zinātne, 1986. EH I–II: E n d z e l ī n s J. un H a u z e n b e r g a E. Papildinājumi un labojumi K. Mühlenbacha Latviešu valodas vārdnīcai 1–2, Rīgā, 1934–1946. ĒIV I – K a g a i n e E., R a g e S. Ērģemes izlokšņu vārdnīca 1, Rīgā: Zinātne, 1977. K a g a i n e E. 1985: Apvienotās latviešu izlokšņu vārdnīcas veidošanas problēmas. – Valodas aktualitātes 1984, Rīgā: Zinātne, 64–86. K a g a i n e E. 1992: Semantiskie dialektismi Ziemeļrietumvidzemes izlokšņēs, Rīgā: Zinātne. L a u m a n e B. 1979: Lietuviešu valodas atlants. – LPSR ZA Vēstis 2, Rīgā: Zinātne, 150–155. LKA I – Lietuvių kalbos atlasas 1, Leksika, Vilnius: Mokslas, 1977. LLVV II – Latviešu literārās valodas vārdnīca 2, Rīgā: Zinātne, 1973. ME I–IV – M ü l e n b a c h s K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns 1–4, Rīgā: K ultūras fonda izdevus, 1923–1932. R e ķ ē n a A. 1985: Par augšzemnieku dialekta Kalupes izlokšnes priedēkļverbu semantiskajām atšķirībām no latviešu literārās valodas. – Valodas aktualitātes 1984, Rīgā: Zinātne, 87–97. R e ķ ē n a A. 1989: Aizguvums – semantikas diferencētājs. – Baltistica 3 (1) priedas, Vilnius: Mokslas, 173–178. S o r o k o l e t o v F. P., K u z n e c o v a O. O. 1987: Očerki po russkoj dialektnoj leksikografii, Leningrad: Nauka. SEMANTINIO ASPEKTO VAIDMUO PASIRENKANT TARMIŲ ŽODYNO TIPĄ Santrauka Vienas iš svarbiausių tarminių žodyno aspektų yra semantika. Todėl žodyno tipo pasirinkimą iš dalies sąlygoja išplėstinė žodžių semantinės struktūros charakteristika, kurią kaip darnų kalbos 135 sistemą galima geriau parodyti būtent nediferenciniame žodyne. Jeigu žodyną sudarytume pagal diferencinių žodynų principus, t.y. vien iš semantinių tarmybių ir bendrinės kalbos žodžių tarminių reikšmių, ši sistema būtų suardoma, konkrečios tarminės reikšmės vieta bendrojoje žodžio semantikos struktūroje nebūtų aiški. Šitaip gerokai sumažėtų informacijos kiekis, tokios medžiagos nebūtų galima įtraukti į bendrąją žodžio reikšmių analizės schemą. Žodžių semantinės struktūros kaip darnios sistemos parodymas leidžia atskleisti reikšmių raidos asociatyviuosius bei kitokius ryšius, genetines ir tipologines paraleles ir kitus aspektus. Tada ir tarmių semantinius duomenis galima įtraukti į bendrąjį kontekstą. DIE ROLLE DES SEMANTISCHEN ASPEKTS BEI DER TYPUWAHL FÜR MUNDARTWÖRTERBÜCHER Zusammenfassung In dialektalen Wörterbüchern ist neben anderen informativen Angaben (z. B., über das Fixierungsareal eines Wortes, seine Herkunft, grammatische Besonderheiten u. dgl.) der semantische Aspekt, Angaben zu Bedeutungen und zum Gebrauch in einer Mundart, Mundartgruppe oder einem Dialekt aufgezeichneter Wörter am wesentlichsten. Eine eingehende Charakteristik der semantischen Wortstruktur im Wörterbuch beeinflußt in hohem Maße auch die Wahl des Wörterbuchtyps. Zur Bewältigung dieser Aufgabe ist gerade nichtdifferenzierendes Wörterbuch am optimalsten, denn in differenzierenden Wörterbüchern läßt sich die Wortsemantik (wegen Materialauswahl und Aufbauspezifik) nicht in einem einheitlichen System betrachten. In differenzierenden Wörterbüchern wird auch die Wortsemantik differenziert widergespiegelt (semantische Dialektismen, dialektale Bedeutungen allgemeingebräuchlicher Wörter); derart werden bei allgemeingebräuchlichen Wörtern, die den Grundfonds des mundartlichen Wortschatzes bilden, in differenzierenden Wörterbüchern die systemischen Relationen und die assoziativen Verbindungen zur Bildung von sekundären Bedeutungen aufgehoben. Bei Widerspiegelung im Wörterbuch nur einer dialektaler Bedeutung des allgemeingebräuchlichen Wortes bleibt das Faktum der Plazierung dieser dialektalen Bedeutung in der semantischen Gesamtstruktur des Wortes ungezeigt. Somit wird der Umfang der semantischen Information merklich reduziert, und es ist nicht mehr möglich, das Material ins Schema der semantischen Wortanalyse einzufügen, (regelmäßige und unregelmäßige) Übertragungen der Wortbedeutungen sowie Bildungsmodelle der Bedeutungen festzustellen. Die Widerspiegelung der semantischen Wortstruktur in einem einheitlichen System dagegen läßt die assoziativen Relationen zur Bildung von Bedeutungen, genetische und typologische Parallelen in der Struktur von Wörtern bestimmter Semantik u. ä. Aspekte aufdecken und somit auch Fakta der mundartlichen Semantik in den gemeinsamen Forschungskontext einbeziehen. 136