Dialect, standard and tradition in Latgallian hand-written literature

ACTA LINGUISTICA LITHUANICA LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI XLII (2000) Anna STAFECKA Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, Rīga IZLOKSNE, NORMA UN TRADĪCIJA LATGALES ROKRAKSTA LITERATŪRĀ 19. gadsimta otrajā pusē pēc poļu dumpja apspiešanas Latgalē (tāpat kā Lietuvā) veselus četrdesmit gadus ilgst drukas aizliegums. Ja lietuvieši grāmatas var drukāt Mazajā Lietuvā, uz kuru šis aizliegums neattiecas, un slepeni tās ievest pārējā Lietuvā, tad Latgales latvieši ir daudz sarežģītākā situācijā. Kaut arī pārējos Latvijas novadus (Kurzemi un Vidzemi) drukas aizliegums neskar, latgaliešu grāmatas tur drukātas netiek, jo Latgales jeb — kā toreiz sauca — Vitebskas gubernas un pārējo novadu latviešus šķir ne tikai administratīvā robeža, bet arī visai atšķirīgie dialekti, uz kuru pamata izveidojušās divas rakstības tradīcijas (vidusdialekts kā lejaclatviešu rakstu valodas pamats un augšzemnieku jeb augšlatviešu dialekts — latgaliešu rakstu valodas pamatā), atšķirīga rakstība (gotu burti lejaclatviešu rakstībā un latīņu burti augšlatviešu rakstībā) un, protams, piederība pie dažādām konfesijām (katoļi Latgalē un luterāņi pārējā Latvijā). Dažas latgaliešu grāmatas tiek iespiestas ārzemēs (Holandē, Vācijā, Zviedrijā, Somijā) un kontrabandas ceļā ievestas Latgalē¹. Tās ir ļoti dārgas, un tīko no dzimtbūšanas atbrīvotajam zemniekam² to iegādei trūkst līdzekļu. Bet lūgšanu un dziesmu grāmatas ir būtiski nepieciešamas, bez tām zemnieku garīgā dzīve nav iedomājama. Tādēļ rūpīgi tiek glabātas vecās pirms drukas aizlieguma laika iespiestās grāmatas, ar roku pārrakstītas atsevišķas nodilušas lapas, pamazām arī veselas grāmatas. Visbiežāk tās ir lūgšanu grāmatas, vēlāk arī praktiski padomi zemniekiem un folkloras materiāli, retāk pašu autoru oriģinālsacerējumi. Rodas arvien vairāk un vairāk ar roku pārrakstītu un iesietu grāmatu. Tā rezultātā šodien varam runāt par veselu periodu latgaliešu rakstu valodas un literatūras vēsturē — rokraksta literatūru drukas aizlieguma laikā³, ko radījuši Latgales latviešu zemnieki, parasti paši būdami bez skolas izglītības. 1 Latgalīšu grōmotu izstōdes materiāli. M. Apela un S. Seila sakōrtojumā. – Rēzekne, 1936, 24. 2 Latgalē dzimtbūšana tika atcelta tikai 1861. gadā (tāpat kā Krievijā), pārējos Latvijas novados tā bija atcelta jau agrāk: Kurzemē – 1817. gadā, Vidzemē – 1819. gadā. 3 Plašāk par to: Rupains O. Tautas rakstnieki un grōmotu pārrakstītōji drukas aizlieguma laikā. – Rokstu krōjums latgaļu drukas aizlieguma atcelšonas 40 godu atcerei, Daugavpils, 1944, 190–204. 128 Pašlaik zināmi apmēram 15 grāmatu pārrakstītāju vārdi4, taču viņu skaits ir bijis daudz lielāks, arī mūsdienās vēl joprojām atrodamas saglabātas ar roku rakstītās grāmatas5. Rokraksta literatūra, kā konstatējis grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apiņis, uzplaukst galvenokārt Latgales vidienē – Rēzeknes un Ludzas apriņķu daļā (Barkavas, Varakļānu, Gaigalavas, Nautrānu, Makašānu novadā). Interesanti, ka tieši tajos pagastos, kur darbojas grāmatu pārrakstītāji, ap 1900. gadu (35 gadus pēc drukas aizlieguma ieviešanas) konstatēta visai augsta lasītprasme. Latgales latviešu zemnieku vidū – 76,5%, bet turpat blakus esošajos pagastos, kur rokraksta literatūra nebija izplatīta, tikai 39,2% lasītpratēju6. Aplūkojot vairākas rokraksta grāmatas, nevar nepamanīt, ka tajās ir liela līdzība valodas izteiksmes un arī rakstības tradīcijas ziņā. Tas ir likumsakarīgi, jo rokraksta grāmatas nerodas tukšā vietā – jau kopš 18. gadsimta sākuma pastāv augšlatviešu jeb latgaliešu rakstības tradīcija, kas veidojusies uz Dienvidlatgales izloksņu pamata un ir ar visai spēcīgu lejaslatviešu rakstu valodas un citu valodu (it īpaši poļu) ietekmi, kā arī ar jau zināmā mērā nostabilizējušos rakstību un morfoloģisko formu lietojumu, kam raksturīgas stihiski izveidojušās normas. Vienlaikus svarīgi apzināt arī grāmatu pārrakstītāju un autoru dzimtās izloksnes ietekmi, jo rokraksta literatūras radītāji ir paši latviešu zemnieki (atšķirībā no iespiesto grāmatu autoriem, kuri galvenokārt ir bijuši cittautieši), kuru dzīves vieta parasti netiek mainīta, tādēļ rokraksta literatūras avotos nereti ir fiksētas liecības par atsevišķu izloksni. Tā kā autora dzimtās izloksnes, normas un tradīcijas saskarsme vislabāk atklājas laicīga satura darbos (garīga satura teksti parasti ir pārrakstījumi no agrāk iespiestajām latgaliešu lūgšanu un dziesmu grāmatām vai arī tulkoti no poļu valodas), aplūkosim to ievērojamākā Latgales rokraksta grāmatniecības pārstāvja Zaļmuižas jeb Nautrānu pagasta zemnieka Andriva Jūrdža darbos7, kuros visai liels īpatsvars ir laicīga rakstura tekstiem. Andrivs Jūrdžs (1845–1925) skolā nebija mācījies, lasīt viņu bija iemācījusi māte. A. Jūrdžs pašmācības ceļā bija iemācījies rakstīt un apguvis krievu, poļu, lietuviešu, nedaudz arī latīņu 4 Apiņis A., Klekere I., Limane L. Rakstītājs no Nautrēniem. Andriva Jūrdža dzīve un veikums, Rīga, 1989, 13. 5 Nesen apzinātas vēl divas ar roku rakstītas lūgšanu un dziesmu grāmatas, kurām, spriežot pēc rokrakstu atšķirībām, ir bijuši vairāki pārrakstītāji, skat.: Cirša L. Drukas aizlieguma laika oriģinālmateriāli BFPC fondos. – Integrācijas problēmas mūsdienās. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli, Rēzekne, 1999, 4–6. 6 Apiņis A. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā, Rīga, 1987, 162. 7 A. Jūrdža devums grāmatniecībā un literatūrā vairākkārt izvērtēts visai plašās publikācijās, skat., piemēram, Apiņis A. Latviešu grāmatniecība, Rīga, 1977, 220–222.; Apiņis A. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā, Rīga, 1987,156–179.; Apiņis A., Klekere I., Limane L. Rakstītājs no Nautrēniem, Rīga, 1989, 136. 129 valodu, pratis arī gotu burtus un lasījis lejzemnieku izdevumus. And­rivs Jūrdžs ir sarakstījis vairāk nekā 20 biezu sējumu, dažu pat ap 1000 lappušu, kā arī plānākas burtnīcas un atsevišķas lapiņas⁸. Diemžēl lielākā daļa no tā gājusi bojā ugunsgrēkā. Saglabājušās grāmatas atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskajā nodaļā un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Andriva Jūrdža devumam literatūrā un grāmatniecības vēsturē mūsdienās galvenokārt ir kultūrvēsturiska nozīme, taču drukas aizlieguma laikā tam ir bijusi liela loma novada literārajā dzīvē. Mūsdienās A. Jūrdža atstātie rokraksti, kaut arī nebūt nav vērtējami nekritiski, nozīmīgi tieši no valodas viedokļa. Tajos visai uzskatāmi atspoguļots, cik lielā mērā pastāvošās rakstu valodas jeb iespiedto grāmatu valodas tradīcija un stihiski izveidojušās normas ietekmējušas rokraksta grāmatu valodu, kā tekstu autors un pārrakstītājs respektējis tās rakstu valodas parādības, kas nav raksturīgas viņa dzimtajai izloksnei. Vienlaikus svarīgi apzināt arī izloksnes ietekmi uz rokrakstu valodu, it īpaši, ja ņem vērā to, ka A. Jūrdža dzimtā izloksne visai krasi atšķiras no Dienvidlatgales izloksnēm, uz kuru pamata veidojusies latgaliešu rakstu valoda. Lai izsekotu izloksnes un rakstu valodas normas un tradīcijas saskarsmei A. Jūrdža darbos, aplūkosim trīs nozīmīgākos darbus, kuri tapuši dažādos laika posmos (A. Jūrdžs rakstījis arī pēc drukas aizlieguma atcelšanas). Tas ir laicīgo sacerējumu krājums, kas uzrakstīts ap 1870. gadu⁹, „Parunu woceleytē“, uzrakstīta ap 1910. gadu¹⁰, divi kalendāri ar nosaukumu „Myužeygays kalinders“ – 1907. gadā¹¹ un 1916. gadā¹². Jāpiezīmē, ka ļoti daudzi teksti (it īpaši parunas, sakāmvārdi) atkārtojas. Kaut gan Andriva Jūrdža rakstu valoda sakņojas līdz drukas aizliegumam pastāvošajā augšlatviešu jeb latgaliešu rakstu valodā, tomēr nevar nepamanīt, ka rakstība balstīta galvenokārt uz 19. gadsimta sākuma latgaliešu grāmatu rakstību, nevis uz gadsimta vidus rakstu avotiem, kā tas būtu gaidāms. Varbūt tas ir veco lūgšanu grāmatu ietekmē, kurās diezgan konsekventi ievērota gadsimta sākuma rakstības tradīcija. Kaut arī rakstība ir visai nekonsekventa, tomēr A. Jūrdža rokraksta grāmatās parādās visai precīzs patskaņu garuma apzīmējums ar jumtiņu (ˆ) virs patskaņa burta (it sevišķi lokatīva galotnē, piemēram, rukā, pūrs, walsteybā). Jumtiņš parasti likts arī virs burta o, ja tas apzīmē divskani [uo], piemēram, mōte, kōzas, un virs e, ja tas apzīmē divskani ie, piemēram, wēju, pēŗts. Retāk patskaņu garums vai divskanis apzīmēts ar akūtu (´) virs pat- 8 Sīkāk par to: Apinis A. Latviešu grāmatniecība, Rīga, 1977, 221. 9 Glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (nod. Jūrdžs A. I). 10 Atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskajā nodaļā, šifrs R. 2, 1, 6. 11 Turpat, šifrs R. 2, 1, 7. 12 Turpat, šifrs R. 2, 1, 4. 130 skaņa burta, piemēram, bērzenia, utrō. A. Jūrdža rokrakstos divskaņu [ai], [ei] un [oi] otrais komponents ir tikai y (nevis j, kā tas ir 19. gadsimta vidus darbos, piemēram, G. Manteifeļa kalendāros) – mayze, sweteybu, batynoy. Dažkārt sastopams fonētiskais rakstības princips kā, piemēram, auksts ‘augsts’, sotc [-ts] ‘auksts’, actoy ‘atstāj’. Līdzskaņi A. Jūrdža rokrakstos apzīmēti pēc poļu rakstības parauga. Lietoti t.s. čupu burti cz un sz līdzskaņu [č] un [š] apzīmēšanai, līdzskanis [ž] apzīmēts ar ž, taču 1916. gadā uzrakstītajā kalendārā konsekventi lietoti līdzskaņu burti č un š, kā arī ž. Par to var pārliecināties, salīdzinot 1907. un 1916. gada kalendārus, kuros ir visai daudz satura ziņā pilnīgi identu tekstu. Daži piemēri: 1907. gada kalendārā: 1916. gada kalendārā: puczias ‘puķes’ pučias zacci ‘zaķi’ zači szudi ‘šodien’ šudin celsz ‘ceļš’ celš meža meža žygli žygli Jāpiebilst, ka šāds līdzskaņu apzīmējums proponēts 1908. gada iznākušajā O. Skrindas gramatikā, kas ir pirmā normatīvā latgaliešu gramatika un atspoguļo 20. gadsimta sākumā izveidotās latgaliešu ortogrāfijas komisijas pirmo sēžu lēmumus13. Tas liecina, ka A. Jūrdžs ir sekojis arī sava laika rakstības normēšanai un pieņemtās normas respektējis. Toties skaņas [ļ] un [ļ] A. Jūrdža rokrakstos konsekventi turpinātas apzīmēt ar ł un l, varbūt arī tāpēc, ka normatīvajā gramatikā tās netiek šķirtas – gan [ļ], gan [ļ] apzīmētas tikai ar l. Izloksnes un pastāvošās rakstības tradīcijas saskarsme uzskatāmi parādās morfoloģisko formu lietojumā, kā arī vārdu krājumā. Visai spēcīgā lej आसlatviešu rakstības ietekme, kas raksturīga latgaliešu rakstu valodas senākajam posmam, vērojama arī A. Jūrdža rokrakstos. It sevišķi tas jūtams pārrakstītajos tekstos gan no latgaliešu rakstu avotiem (galvenokārt lūgšanu grāmatām), gan arī no lejaslatviešu izdevumiem (tautas dziesmas, parunas). Tādējādi rokraksta grāmatās sastapsim, piemēram, Latgales izloksnēm neraksturīgo izskaņu -enis, -ene, piemēram, draudzene; mirā ar sowu likteni; sieviešu dzimtes nomenu vienskaitļa ģenitīva un daudzskaitļa nominatīva un akuzatīva galotnes -as, -es kā dinas, saknes, 3. personas vietniekvārdus viņš, viņa, ikviens, ikviena, piemēram, strodoy w i n i a wasareniu; del i k w i n a; i k k o t r u din. Nereti atrodamas arī Latgales izloksnēm neraksturīgas leksēmas, piemēram, nikod weytulā naaug kiršu (izloksnē višņu) u gas; meytas grob (izloksnē kaš) sinu; atnōcie (izloksnē atguoja) mums sweycynotu; nōcit (izloksnē eite), bērni, škotā! 13 Skrinda O. Latvišu woludas gramatika, Piterburgā, 1908, 6. 131 Tomēr A. Jūrdža rakstu valoda nozīmīga tieši ar to lokālo valodas parādību atspoguļojumu, kuras nav raksturīgas līdz drukas aizliegumam izdotajām latgaliešu grāmatām. Īpaša uzmanība veltījama morfoloģisko parādību variantiem, kuru lietojums izlokšņēs ir visai stabils. Te būtu izdalāmas vairākas grupas. 1. Morfoloģiskās parādības, kuras Latgales izlokšņēs sastopamas plašā areālā (arī Dienvidlatgales izlokšņēs), bet nav kļuvušas par rakstu valodas normu. Vispirms minamas sieviešu dzimtes nomenū vienskaitļa nominatīva un daudzskaitļa nominatīva un akuzatīva galotnes -is, -ys, kuras A. Jūrdža rokrakstos sastopamas visai bieži līdzās izlokšņēm neraksturīgajām galotnēm -as, -es, piemēram, saula saknis bahynoy; dzidit, meytas, upis motā; gudreyba miālis gotā; pakryta pi zemis; nawajag mayzis est; tay motkys pityktu; diel eyksys dzieywes. Andriva Jūrdža rokrakstos visai bieži lietots supīns, kas nav raksturīgs latgaliešu iespiesto grāmatu valodai, kaut gan joprojām tiek lietots izlokšņēs plašā areālā, piemēram, igoja krugā porgutātu; nuskrin padia wartus; kotnā kōpu es dzīdōtu; idama sina kostu. Taču vienā no pirmajām rokraksta grāmatām atrodams autora labojums – goja gutatu ar nosvītrotu pēdējo u burtu, acīmredzot apzinoties, ka tas īsti neatbilst rakstības tradīcijai. Vēlākajās A. Jūrdža rokraksta grāmatās supīna lietojums kļūst biežāks. 2. Morfoloģiskās parādības, kuras nav raksturīgas Dienvidlatgales izlokšņēm un tādējādi nav kļuvušas par latgaliešu rakstu valodas tradīciju. Tā ir virkne Latgales centrālajām un austrumu izlokšņēm raksturīgo īpatnību, kuras sporādiski sastopamas arī iespiestajās latgaliešu grāmatās. Te vispirms būtu minams ar priedēkļiem atvasināto verbu atgriezeniskais formants -sa- (-za-). Kaut gan bieži A. Jūrdža rokrakstos sastopams gan latgaliešu iespiestajām grāmatām raksturīgais -sa- (-za-) lietojuma variants, kas raksturīgs Latgales dienvidu izlokšņēm, gan arī lūgšanu grāmatās visai bieži sastopamais -si- (apsižaloy, atsidu d. tml.), tomēr vēlākajos darbos (it īpaši 1916. gada kalendārā) jau dominē Latgales centrālajām (tai skaitā arī A. Jūrdža dzimtajai izloksnei) un austrumu izlokšņēm raksturīgais -sa- (-za-) lietojums, piemēram, nazadzen, nazawer, pazacatusia, apsawyłtkusia. Arī darbības vārdu tagadnes 3. personas formas, kas mūsdienās tiek visai plaši lietotas izlokšņēs, bet iespiestajās grāmatās sastopamas retumis, A. Jūrdža rokrakstos lietotas bieži, piemēram, atskria žubia; pūces niwinas naradzīā; snigā turiā; gayli dzidō taktenā. A. Jūrdža rokrakstos (it īpaši viņa paša sacerējumos) sastopami izlokšnei raksturīgie priedēkļi pra (pro-) un roz-, piemēram, por itu progojušū godu; nu miga prozamudusia; roztrence wusżku munu pulceniu; adbalš plaši rozaskrin. Taču pat vienā teikumā konstatēts izlokšnei raksturīgais priedēklis pra- un rakstu valodai atbilstošais pār (por-): Atmine nu porgojušōm bādu dinom, atmine nu progojušom taymes dinom. 132 Bieži rokrakstos sastopami arī īpašības vārdi ar slāvisko piedēkli -ink-, piemēram, moziņks pulcens meytu dzid; tik jauninka meytinia; dreyza un wiglinka; dorba daudz jaunim un wacinkim, kuri izplatīti arī mūsdienu izloksnēs. Konstatēti arī noteikti adjektīvi (tāpat skaitļa vārdi un vietniekvārdi) ar Latgales centrālajām, austrumu un ziemeļu izloksnēm raksturīgo galotni -īs, piemēram, kudīs ‘liesais’ mīrs irā toboks nekay žyrnō ‘treknā’ nataysnyeba; arī kurīs, utrīs. Taču vairumā gadījumu, acīmredzot pastāvošās rakstu tradīcijas ietekmē, kalendārā lietota galotne -ais, piemēram, wacays gods; skaytleytoys ‘lasītājs’ mitays; sokamais wōrds; jaunays orojens. Vēl varētu minēt A. Jūrdža dzimtajai un apkārtnes izloksnēm raksturīgo personu vietniekvārdu locījumu formu lietojumu kā, piemēram, pimini myusus wyssod, Diws myusim pagrīž por sweteybu, kad Diwa pi myusu nawa, kas kopumā nav raksturīgs iespiestajām latgaliešu grāmatām. Rokrakstos konstatēti arī izloksnēm raksturīgie nākotnes divdabji ar -k- iespraudumu kā duszkys ar tobu; pajimskys tu naudu, kā arī nelokāmais divdabis ar -īt (-eit): reibums naredzeit’ it gotwā, kas tikai sporādiski fiksēti iespiestajās grāmatās. 3. Morfoloģiskās parādības, kuras A. Jūrdža dzimtajā izloksnē (arī tuvākajās apkārtnes izloksnēs) mūsdienās ir zūdoša vai zudusi parādība, bet rokraksta grāmatās plaši izplatītas. Tā, piemēram, mūsdienu Nautrānu izloksnē tikai visvecākās paaudzes runā retumis konstatētas verbu tagadnes formas, kam galotnes priekšā ir līdzskanis [!], piemēram, smukays kucensz zidla; gulbieys gulla azarā; kur laudim natryukstla mayzias; stōwla, rukas satykdama. Līdzīga situācija ir ar darbības vārdu vēlējuma izteiksmes formām ar -m- un atšķirīgām galotnēm katrai personai, piemēram, pisyuteytum dzismiu un stostu; kad wysas tōs bādas un nataymies saraustumem; uz kotna myužeybas izkop tumem; kab poši nabyutumiat tisoti; kab tu piečok nabyutumi apsmits; abgodotum ikšan sirdies. Tāpat tikai sporādiski visvecākās paaudzes runā mūsdienu Nautrānu izloksnē izdevies konstatēt verbu pagātnes -avā- celmus, kas rokrakstos sastopami visai bieži, piemēram, nu jo naudas dabowis; raudowu dinas, naktes; kotpowi Diwam; naesim damoksowuszy; naesmu sarekinowis. Tomēr sastopamas arī pēc šī modeļa kļūdaini veidotas pagātnes divdabja formas kā nu moju beja izgowis, bez tam blakus lietotas arī pagātnes formas ar -āj- (-uoj-), piemēram, izwaycoja; dauzi pastrodoja. Tas liek šaubīties par pagātnes -avā- celmu plašāku un stabilu lietojumu Nautrānu izloksnē arī pirms simt gadiem. Savukārt atematiskā verbu iet un duot tagadnes 3. persona iem (īm), duom (dūm), kas mūsdienās Nautrānu izloksnē vispār nav fiksēta, A. Jūrdža rokrakstos atrodama itin bieži, piemēram, lepn ieyba im pa priszku, tutayk kauns im pakaļā; tupi tay im gonus; graks smidamis i jim, bet raudodams i z im; tels cela gobots jo im; iz dum pi weyra. 133 Par zudušiem mūsdienu Nautrānu izloksnē uzlūkojami A. Jūrdža rokrakstos visai bieži sastopamie vietniekvārdi seykurs ‘katrs, ikviens’ un kažns ‘katrs’, piemēram, Diws pasorgoy s e w k u r u kristievtu cytwaku; na s i a w k u r u dinu to motia lieynikus ‘paņkūkas’ cap; nawajag pec s e w k u r a uda sist; nu invadnika un nu skaudeybas s e w k u r a m ir jociš; s e w k u r a m cytwakam ir sows guds; nowie ar iskapti pi s e w k u r a steydzas; k a ž n u stund i, k a ž n u din; kōzas, delen, šugod byus k a ž n e j a m puikem. Vēl būtu īpaši minamas A. Jūrdža rokrakstos sporādiski fiksētās šauri lokālās fonētiskās īpatnības, pēc kurām arī mūsdienās viegli atpazīt Nautrānu izloksnes runātājus. Tas, pirmkārt, ir ai › ei vārdos kei ‘kā’ un keids ‘kāds’. Arī A. Jūrdža rokrakstos lasām: k e i m o s a n u m a n i s a c i d a l e j o s; as k i e y r a d z u, byus gotodni ‘izsalkuši’ pahykuši; stopins ‘slāpes’ n a s k e y t s winiu jamia. Otra Nautrānu novada valodas īpatnība ir divskaņa uo › oi kā, piemēram, toboik, runoit. Arī rokrakstā sporādiski fiksēts vārds kamandawoit. Tomēr plašāka lietojuma tam rokraksta grāmatās nav acīmredzot arī tādēļ, ka divskanis [uo] kā iespietājas, tā arī rokraksta grāmatās parasti apzīmēts ar o vai ô. Konstatēta arī [a] pārskana, kas vārdā apse dzīva arī mūsdienās: kay e p s i s topa. Visas minētās fonētiskās parādības sastopamas A. Jūrdža sākotnējos darbos (parasti pasakās tiešajā runā) vai arī vēstulēs. Vēlākajos darbos autors acīmredzot no tām ir apzināti vairījies, sekodams rakstības tradīcijai. Izsekojot izloksnes un rakstu valodas normu saskarsmei And (sic)riva Jūrdža rokraksta grāmatās, varam secināt, ka pakāpeniski autoram izveidojusies sava individuāla rakstības tradīcija, kurā arvien lielāku īpatsvaru guvis dzimtās izloksnes valodas parādību atspoguļojums. Vēlreiz jāatgādina, ka drukas aizlieguma laikā rokraksta literatūru radīja paši Latgales latviešu zemnieki, tā nodrošinot latgaliešu rakstības un literatūras procesa nepārtrauktību un latviskās identitātes saglabāšanu drukas aizlieguma laikā. TARMĒ, NORMA IR TRADĪCIJA LATGALOS RANKRAŠTĪNEJĒ LITERATŪROJĒ Santrauka Praėjusio amžiaus antroje pusėje Latvijoje, kaip ir Lietuvoje, galiojo spaudos draudimas. Kadangi nedaugelis užsienyje išleistų ir kontrabandos keliu į Latgalą įvežtų knygų valstiečių poreikių patenkinti negalėjo, tarp valstiečių atsirado knygų perrašinėtojų, kurie pradžioje perrašinėjo maldaknyges bei giesmynus. Palaipsniui knygų perrašinėjimo funkcijos plėtėsi – ranka buvo perrašinėjami ir pasaulietinio pobūdžio raštai, patarimai valstiečiams, tautosakos medžiaga, sudaromi rankraštiniai kalendoriai. Todėl galima kalbėti apie ištisą periodą latgalių raštų kalbos istorijoje – rankraštinių knygų periodą. Straipsnyje Latgalos rankraštinė literatūra nagrinėjama lingvistiniu aspektu, kalbama apie žymiausio Latgalos knygų perrašinėtojo Andrivo Jūrdžio (1845–1925) kūrybą. Nagrinėjama iki spaudos draudimo laikotarpio susidariusios latgalių raštų kalbos tradicija, stichiškai susiformavusios tos kalbos normų bei gimtosios tarmės santykiai. Nagrinėjama medžiaga leidžia daryti išvadą, jog Andrivui Jūrdžiui būdinga sava individuali rašyba, tradicija, kurioje pastebima didelė 134 gimtosios tarmės įtaka. Reikia priminti, kad iki spaudos draudimo išleistų latgalių knygų autoriai daugiausia buvo kitataučiai, o rankraštinę literatūrą sukūrė patys Latgalos latviai valstiečiai, taip užtikrinę latgalių rašybos bei literatūros proceso nenutrūkstamumą. DIALECT, STANDARD AND TRADITION IN LATGALLIAN HAND-WRITTEN LITERATURE Summary By the end of the 19th century Latvians of Latgale (as well as Lithuanians) suffered from the suppression of the Latin alphabet. Some Latgallian books were printed outside this region and then came to Latgale as smuggled goods. Those books were very expensive and could not fill the need completely. Soon there appeared some people, simple Latgallian peasants, who copied prayer-books, catechisms, practical advice by hand. Even hand-written calendars have been compiled. Thus we can speak about a whole period in the history of Latgallian written language – the hand-written literature. The present article deals with hand-written literature from a linguistic point of view by analyzing the works of one of the famous hand-writers, Andrivs Jūrdžs (1845–1925). The interaction of the Latgallian Written Language formed before the prohibition of printing, its spontaneous standardization tendencies and the influence of the writer’s native dialect have been examined thoroughly. The analyzed material allows to draw the conclusion that Andrivs Jūrdžs has created his own individual writing tradition – more close to the native dialect. It should be mentioned that the authors of Latgallian books issued before the prohibition were not Latvians, but a tradition of hand written literature was cultivated by Latvian peasants, who thus assured the continuity of the native literary tradition. Anna STAFECKA Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts Akadēmijas lauk. 1 LV-1050, Rīga, Latvia El. pastas [email protected] Gauta 1999 06 01 135