Latvijas PSR dialektologu ekspedīcijas 1960. gadā

Mute ai SR Cl aki E OE aE tl Ls ka tr A i ‘ dE Soi RE Gh i A dn or o NS aT g Send iu HL C „res AJ, < 7 Ca A si UE =. 3 Se lt LATVIJAS PSR DIALEKTOLOGU EKSPEDICIJAS 1960. GADA 47 MR K SEE AARAA ara js ASS C 1960. g. vasarā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras — institūta dialektologi noorganizēja 2 ekspedīcijas valodas materiālu un vietvārdu — Ri: vākšanai tieši no tautas mutes Krustpils, Madonas, Ilūkstes un daļēji Daugav- = pils rajonā. Šajās ekspedīcijas kopā piedalījās 36 vācēji, vākdami materiālus ed 43 izloksnēs. Tā 1960. g. dialektologu organizētās ekspedīcijas varēja aptvert R ! lielāko daļu no tā sauktajām sēliskajām izloksnēm, kas izveidojušās sēļu jin 5 apdzīvotajās zemēs abpus Daugavai. tiri Ekspedīciju mērķis bija savākt attiecīgo izlokšņu fonētikas, morfologijas, tikai sintakses un leksikas materiālus, kas atspoguļotu šā apvidus izlokšņu raksturīgākās —— īpatnības, savākt apdzīvoto un neapdzīvoto vietu nosaukumus un pierakstīt pēc A 8 iespējas vairāk izlokšņu tekstu — materiālu tālākajiem pētījumiem. VI Sēliskās izloksnes vieno vesela rinda īpatnību, kādas citos Latvijas apvidos IN nepazīst. Bez īpatnībām, kas vieno sēliskās izloksnes, ir arī tādas, kas šķir vienu KĀ; i izloksni no otras. Šad tad ši atškiriba ir tik spilgta, ka to ievėro ne tikai valoda S į nieki vien. Stipri krasa ir atškiriba starp Vidzemes un Zemgales sčliskajūm izlokR snēm, jo tās vienmēr ir šķīrusi Daugava, kas kavējusi satiksmi novada ļaužu starpā. ko 3 Viena no raksturīgākajām sélisko izlokšņu īpatnībām ir kāpjošās intonācijas — izveidošanās, kas citos Latvijas apvidos nav pazīstama. Kāpjošo intonāciju te runā triju intonāciju apgabalu lauztās intonācijas vietā, kamēr krītošā intonācija "a radā ir apvienojusi sevī triju intonāciju apgabalu krītošo un stiepto intonāciju. ša = Kāpjošā intonācija, kas saglabājusies sēliskajās izloksnēs, ir vecāka par lauz- — to. Kā norāda prof. J. Endzelīns Latviešu valodas gramatikas 37.—38. lpp.),lauztā — intonācija vēsturiski veidojusies zilbēs, kas kādreiz atradušās priekš vārda akdi centa un (toreiz) bijušas kāpjoši intonētas. ut Vidzemes un arī dažās Zemgales sēliskajās izloksnēs dzird krītošās into- — nācijas variācijas. Šo intonāciju izrunā gan strauji krītoši (grūsti), gan lēni krītoši AJ ar nelielu balss kāpinājumu pirmajā daļā, tā veidojot kāpjoši krītošu intonāciju. = ; S Visbiežāk straujš kritums sastopams nebalsīgu līdzskaņu priekšā, bet kāpjoši krī- — toda intonācija — balsīgu līdzskaņu priekšā, piem., drāuks, drāugi, strādāt u. c. — Izlokšņu runātāji nešķir stiepto intonāciju no krītošās. Arī citu izlokšņu gt runātāju stieptā intonācija viņiem šķiet tikai mazliet lēnāk izrunāta. Starpības 5% iš starp krītošo un stiepto intonāciju apziņā nav ari tādā izloksnē kā Elkšņos, kur Mao“ | teicēju runā pavīd gan viena, gan otra intonācija. Tā, piem., teicēja stāsta: „p/āve 2 ~ ar vinrūci“ un nākamajā teikumā: „dr sērpi p/āve*. Šāda mestabilitāte intonā- | a) rs sti cijās rāda, ka izloksnē, kaut arī runātāji starpību neizjūt, jau ir iezīmes, kas tālāk a m Eh veido atšķirību starp krītošo un stiepto intonāciju. MĒS jū Lauztā intonācija reizēm dzirdama emfatiskā runā, piem., teicēja Asarē, =A fo dzīvi atceroties kādu notikumu, teica: ,,bet jėi ston koa pa "golvu dabujsē*, lai gan ev saiką Ci citādi runā tikai „golva*. Arī Biržos emfatiskā runā dažos vārdos (odrā un prū5 SM dzird lauztu intonāciju. Gandrīz visās izloksnēs lauzti runā nolieguma par- : „AE tikulu „nē*. J x Galvenās īpatnības, kas sēliskās izloksnes šķir no literārās valodas un citām di a izloksnēm, ir skaņu izrunā. Tā, piem., latviešu valodā &-skanu izrunā plati vai ih K ag atkarībā no tā, kāds patskanis vai divskanis seko vai ir sekojis nākamajā K. gia Izlokšņu vairumā un literārajā valodā ir tikai dažas atkāpes no šī likuma, i galvenokārt deklinācijā, kur ir, piem., veci, tēvi, retiem celmiem, dēli, bērzi u.c. sa ziņā daudz konsekventāk likumību Ē-skaņas izrunā ievēro Vidzemes sēlisko AR izlokšņu runātāji — Cesvainē, Dzelzavā, Dzērbenē, Koknesē, Lazdonā, Odzienā, Tai ME Vestienā, Pļaviņās un citur. Tur saka, piem., veci tēvi, retiem celmiem, dēli, bērYas a Garā šaurā ē-skaņa gandrīz visās sēliskajās izloksnēs runājama plati, piem., = klėc (= klēts), vģz's (= vēzis), sēdēt (= sēdēt) u.c. Dažās izloksnēs (piem., ti: i). Ret, Prodē, Pilskalnē) reizēm dzird arī k/žec (= klēts), viez's (= vēzis) 5 ve u.c. līdzīgas formas, taču tā nav visai raksturīga parādība. LTE a Šaurā īsā e-skaņa vārdu saknēs visumā palikusi nemainīta, bet gala zilbēs ra = tā izrunā ir vairāk vai mazāk plata, piem., upę, pride, puķe, puse u.c. Dažās VidSR zemes sēliskajās izloksnēs galotnes -€ ir tik plats, ka tuvojas a-skaņai (Pļaviņās, + (Es K: Saikavā). Zemgales sēliskajās izloksnēs šim galotnes platajam -¢ bieži asimi- — jas arī saknes šaurā e-skana, piem., zęlę, ęglę, zeme u.c., bet arī ne visai konsekmk, Tk venti. Ta, piem., dzird zeme un zeme viena un tā paša runātāja valodā. bs. si Šaurā e-skaņa laikam bijusi vienzilbes infinitīvos, vismaz sēlisko izlokšņu ki Ā 4 vairumā. Vienzilbes infinitīvus mēdz runāt ar platu g-skaņu, piem., celt, mest, kr sa nest, smelt, dękt (= degt) u.c. Daļā Vidzemes sēlisko izlokšņu vienzilbes infinii By tīvus runā ar a-skaņu saknē, kas norāda, ka te bijusi €-skaņa, piem., Cesvainē, ca Sausnējā, Lazdonā u.c., kur saka mast (= mest), calt (= celt) u.c. Ari divzilbju 4 a infinitivos šais izloksnēs bijusi g-skaņa: piem., razdt (= redzēt), acdt (= ecēt) u.c. sii Arī nākotnes formas no vienzilbes infinitīviem ir ar d-skagu saknē, piem., daks Ra: (= degs), bāks (= bēgs), cals (= cels), daudzskaitlī nākotnē ir izskaņa -sam, -sat, K i piem., calsam, calsat (liter. celsim, celsit). jd 53 Infinitīvus ar -ināt visās sēliskajās izloksnēs runā ar $-skaņu, no kā izrunā += & bieži izveidojusies d-skaņa, piem., metinodt (samērā jauns vārds, tāpēc šķiet Tie paturējis g-skaņu), dagindt, ddinodt u.c. Platā €-skaņa šo infinitīvu saknē laikam "ir ir radusies asimilācijas ceļā — šķiet, ka senāk te bijusi forma dezenāt. Līdzīgu fora=" mu nuodagandt sastop vēl tagad Cesvainē. aff 8 Platā Ē-skaņa Zemgales sēliskajās izloksnēs pārvērsta par Ž, piem., rdųs ji MK (= tēvs), ddls (= dēls), vaci cilvdki (= veci cilvēki). (Šajās izloksnēs nākamās | Šā ši 4 ies palais patskaņi deklinācijā izrunu neietekmš,) Vidzem sēliskajās iz- | = šā oksnēs šī īpatnība pamazām zūd. Ta ie i kg «i I S S EE Nat aa 4 WES il Pre EE <. ra SE is tita A. | is upei ideas (J RR As R ae as ES EE aa St Zemgales sēliskajās izloksnēs personu vietniekvārdus es, mēs mēdz izrunāt bė ar šauru Č-skaņu, daudzskaitļa formu bieži runājot saīsina par mes. Vidzemē —— es, mēs vietā bieži dzird as, mas || mes, sevišķi izloksnēs ap Madonu. Sed AY Jāpiezīmē, ka, izlokšņu pārstārjiem runājot literāri, bieži literārās valodas — platā Č vietā ir šaurais &, piem., ezers, dēls, téys u.c. a g Gy Ia nākamajā zilbē seko velārs patskanis vai divskanis un starpā nav j Aki, mīkstinājuma, gandrīz visās (ekspedīcijās aptvertajās) sēliskajās izloksnēs mēdz he pārvērst a par o. Vidzemes sēliskajās izloksnēs šāda pārvēršana iespējama arp e ai tad, ja seko g, g, %, j, ¢ dž, š, ž, Į, n savienojums ar jebkuru patskani aj, šo līdzskaņu priekšā nav r, /, s, p, piem., gonc (= gans), kokis (= kaķis), vokarejs PI 4. (= vakarējs), plova (= pļava) u.c. Dažās Vidz:mes sēliskajās izloksnēs mit ea, vēršanu netraucē daži citi līdzskaņu savienojumi. SES i Ari piedēkļos un priedēkļos a pārvērš par 0; pēdējā īpatnība Zemgales S ; liskajūs izloksnės ir gandriz pilnigi sveša parūdiba. Z, Garās ā-skaņas vietā Vidzemes sēliskajās izloksnēs bieži ir tira ē-skaņa — arijas (mėsa), kamēr Zemgales pusē dzird vai nu oa (mdate) — visbiežāk — vaiuo — Visā (mūotę) — pēdējo Dvietē, Pilskalnē, Bebrenē, daļēji ari Slatē. ai Īso i-skaņu nepārveido, izņemot savienojumu ir, ko pārvērš gan par ēr, sri piem., zvérbul’s (= zvirbulis), gan par ier, piem., es gierfu (= es dzirdu). Jeo ai Garā ī-skaņa pārveidojas par ei (lielākajā izlokšņu daļā) vai ii. Dažreiz šai ci dē | divskanī ei ir ļoti šaura e-skaņa, piem., upéife. Daugavpils rajona sēliskajās izloksaa nės pārsvarā ij un ei, kamēr ap Ilūksti jau sākas ei, piem., véirs (= vīrs), reic aka: (= rīts). SR: Velāru y vēl dzird izloksnēs ap Madonu (vy/ks, myza) un daļēji arī Zemgalē — is“, a izloksnēs ap Bebreni. Zemgales pusē y-skaņu tomēr īsti regulāri nelieto. Viens or. un tas pats runātājs to pašu vardu pasaka gan ar y, gan ar i. hha Pati galvenā fonētiskā īpatnība, kas šķir Vidzemes sēliskās izloksnes no ZemK ķi gales, ir patskaņu palatālā pārskaņa, kas Daugavas kreisajā krastā ir sveša. Vidjos A | zemes sēliskajās izloksnēs a>€, ā> ā* vai ē, u>u', uo < ue, ja seko palatāli patskatē a ni vai divskaņi un starpā nav R, g, R, 2,7, ¢ dž, š, ž, Į, ņ. Ja minētie līdzskaņi 24 ir savienojumā ar r, /, m, s, z, p, b, t, tad pāskaņa iestājas netraucēti, piem., edi ne 4 (= abi), rędi (= radi), kelpi (= kalpi), rutki (bet : bluķi), secīt (= sacīt), zuebi J. el (= zuobi), mā*siņa (= māsiņa) u.c. Pārskaņa ir arī b, p, m, v, r priekšā, ja tie i sd bijuši savienojumā ar j, kas izrunā zudusi, piem., skepa (= skapja), kera (= kara), į ki kuirma (= kurmja). Bérzauné, Sarkaņos, Lazdonā un Praulienā a mēdz pār- £ ut skaņot par a*, un gadījumos, kur a jau pārvērsts par o, pēdējo pārskaņo par of, Sh C piem., stops (= stabs), sto*bi (= stabi), mos (= mazs), mo*ziņč (= maziņš) u.c. 7 r Zemgales sčliskajūs izloksnēs pārvērš garo ū-skanu. Lielākajā izlokšņu daļā ~~ fi vietā runā ou, piem., škdunė (= šķūnis), couka (= cūka), ščunu (= šūnu, t. i., pind šuju) u.c., bet dažās — Bebrenē, Dvietē, Pilskalnē — tē vietā ir iu, piem., bit t ol ke (= būt), Iliūkstę (= Ilūkste), iudenc (= ūdens) u.c. Divskani uo Daugavas krei- | sajā krastā pārvērš par ff, piem., gūs (= guovs), zis (= zuoss), gas (= uogas) u. Ei Ca c. Īsā u-skaņa paliek nemainīta, izņemot savienojumu ur, ko dažkārt pārvērš Ia par wor, piem., kūormis (= kurmis), taču ne vienmēr un ne visos vārdos. i = Divskaņa ei izruna nav viscaur vienāda. Lielākajā sēlisko izlokšņu daļā Ais aa to runā ar platu ¢, piem., meita, tģikas, mģijas u.c., bet dažās izloksnēs (Bebrenē, st «g ta ēku AS REE ER TOR: ķi cv RE EE Ua a Ra m an ag rr "RES Šī pl A Bi Ra ts 7 ae te ad TS MĀSU SR FO Ae <tr ara | CLL, ER RCE Bh Ded ei vietā saka ai, piem., muna mafta (= mana meita). Ar savu ¢-skapas Ą K platumu šis gi atšķiras no tā ei, kas radies no garās ī-skaņas. Tajās izloksnēs, k karas i nepārvērš, pa lielākajai daļai arī ei runā tāpat kā literārajā valodā, piem., kr 2) Cesvainē saka: iešu uz mettu. Tali Divskani ie Zemgales sēliskajās izloksnēs pārvērš par garu i-skanu, piem., a (= sieva), zic (= zieds), mlrs (= miers) u.c. Vidzemē šāda pārvēršana samēMe Sajā retā. Savita Divskaņus ai un wi sėliskajūs izloksnēs runā tāpat kā literārajā valodā, divskanī au reizēm labializē a-skaņu (Vidzemē). i Ej Gandrīz visu sēlisko izlokšņu īpatnība ir īso patskaņu pagarinājums nebal- ; AA āga līdzskaņu priekšā, piem., o:ka (= aka), pu:tni, vo:kars (= vakars) u.c. Dažās «Rī > izloksnēs, piem., Asarē, Prodē u.c., šādu pagarinājumu nesastop. Visās sēliskajās izloksnēs vairāk vai mazāk palatalizē līdzskaņus, ja tie ir k Ch bijuši palatālu patskaņu priekšā. Palatalizācijas pakāpe nav viscaur vienāda. F F ba Te piem., Asaré palatalizācija bija I-skagas priekšā, kamēr 2 priekšā to gandrīz | i © nejuta, piem., nom. upeite (= upīte) un akuz. upeifi (= upīti), bet kaimiņu izmija, piv loksnė Slatē šais gadījumos palatalizācija bija vienādi spēcīga. ia a Skaņu savienojumu šķ sēliskajās izloksnēs runā bez % mīkstinājuma, piem., p TĀ — škdutē (= šķūnis), škelt (= šķelt). Mēdz pārstatīt skaņu kopu kš, piem., nesaka ia % — aukša (= augša), bet auška, priška (= priekša), iškā (= iekšā) u.c. | ih ja Fr Slatē, Dignājā, Lubānā un šad tad arī citur (Elkšņos, Susējā) ¢ stājies ķ sa A mē: vietā, piem., čėvę (= ķēve), kačs (= kaķis). Kā hipernormālisms ir %-skaņa ¢ a or i dažās sēliskajās izloksnēs, piem., kigāni (= čigāni), Ruska (= čūska) Krustrh pilī un Mētrienā. tā Nominatīvos, kas beidzas ar -/5, daudzās izloksnēs runā -4, piem., cēlš, 2 SF an Asarē, Elkšņos, Prodē u.c., citur — Vidzemes daļā ari -(s, piem., c&/s, kumeļs, ka Nominatīvus, kas beidzas ar -yš, runā ar -rs, piem., kurs (= kurš), kārs ely (= karš), vars (= varš) Zemgalē un kutrs, kers, vars Vidzemē. 3 4 Arī savienojumā -jš nav š-skaņas, piem., vējs (= vējš), vdais (= vājš) ga T u.c., tāpēc arī darītājvārdos, kas atvasināti no verbiem, š-skaņa nav parasta, f a piem., kouléis (= kūlējs), vedéis (= vedējs) u.c. ay « Vecu tm vārdā sutmolas sastop Aknīstē, Susējā un Slatē, kamēr citās ZemŽr gales sēliskajās izloksnēs dzird sudmalas. 2h Tāpat kā lejzemnieku izloksnēs k un g priekšā selisko izlokšņu runātāji pā) runā velāru ». Ar to šīs izloksnes atšķiras no Latgales augšzemnieku izloksnēm. ķi Sēliskajām izloksnēm raksturīgs, ka aizguvumos no citām valodām nemēdz A = lietot garus plūdeņus un nāseņus, kā ir parasts literārajā valodā, piem., kana || kona tei (= kanna), bāfva (= baļļa), č/ne (= elle), stals (= stallis) u.c. Tikai vārdus panna == un ķemme šad tad dzird arī ar gariem nāseņiem. ķi ķi Visās sēliskajās izloksnēs mēdz iespraust t-skaņu starp » un s vai 2 un š, šā 5 bet starp / un s un / un ššādu iespraudumu nesastop, piem., gonc (= gans), bēr78 i ziņč (= bērziņš), vasals (= vesels), zaļš. Vārdiem kaudze, tupele, kruķis, krasts ri EE u.c. piesprauž s-, piem., skauge, stupele, skruRis, skrasc u.c. | he ph To vienzilbes verbu nākotnes formās, kam sakne beidzas ar t, d, s, 2, Zemfen gales sēliskajās izloksnēs ir gari svelpeņi vai šņāceņi, piem., neši, vešu u.c. Bieži le ni KS VE S RES JA BE ge AR 4 i M alā. lS RE LT el np CEE ae | ; J ~ XP ta Ą rt et 4. dr. R bo + ksi Pu, i Ly i A R "V i aks = vads! VĒ I SS E ss rs ws Pa Ls 2 T ip Pi. Zi rk, a Sh garais svelpenis izrumā šķir nākotni no pagātnes, piem., vokdr nesi mdajā, reit Fags esi prigam) (= vakar nesi mājā, rīt nesīsi projām). Šīs nākotnes formas veidotas aja egulāri no infinitīva tāpat kā, piem., likšu, liksi no likt. ka 5 Morfologija īpatnību ir krietni mazāk. Vārdu atvasināšanā ir tikai dažas Šitų A patnējas formas. Tā, piem., Vidzemes sēliskajās izloksnēs pazīst un lieto adjekts ( va īvus ar -ijs, piem., smiltijs Praulienā, smilkcijs Sausnējā u.c. Arī Zemgales pusē A & gk dzird līdzīgas formas, piem., mdalija zeme Asaré. Ar šo pašu piedēkli šķiet at tā vasināti arī daži māju vārdi, piem., Augstijas — mājas Liepkalnē, Kalnijas — mā- «i tec jas Erglos. ja kris Ļoti parasti ir deminutīvi ar -uks, piem., supuks, moaSuks, gūšuks (= gosniņa) R Pa tag u.c., sevišķi daudz šādu atvasinājumu no personu vārdiem. Cik vērojams, šiem ——— deminutīviem netrūkst mīlinājuma nozīmes kā citās izloksnēs. fi ut Sievu nosaukumus Vidzemē mēdz atvasināt ar -īša, sevišķi, ja nosaukuma CR i pamatā ir vīra nodarbošanās, piem., kalęjiša (= kalējiene, kalēja sieva), vēvgrīša — (= vēveriene, vēvera sieva), arī Caunīša (— Caunes sieva). Zemgales sēliskajās — tī) izloksnēs te ir vai nu -inę (<-iene) vai -fte (<-iete), piem., kaléjing, skridering, IE 2 Kalninitē u.c. Ari tautību nosaukumus sievietēm te mēdz atvasināt ar šiem paSiem a | piedēkļiem. Īpatnēji, ka nesaka krievs, bet kriviniks. Citu tautību vārdus tomēr = BL ar šo piedēkli neatvasina. °° ord ipa Zemgales sēliskajās izloksnēs gandrīz nepazīst atvasinājumus ar -atā [i skaitļa vārdiem. To vietā saka: mēs atgdajām trijus (= mēs atnācām trijatā), vai ais jų ta divūs ar bots bāist? (= vai ta(d) divatā ar(ī) būs bailes?). Bieži lieto atvasinājuk F mus ar -ēji skaita apzīmēšanai, piem., mundm tavam bei divei zirgu (= manam stra) tēvam bija divi zirgi) Asarē u.c. rodė Zemgales sēliskajās izloksnēs personu vietniekvārdu genitīvā un akuzatīvā ni: dažkārt dzird manę, teve, piem., jis manę napazyna (= viņš mani(s) nepazina), A bes teve tir ni'kā naboūs (= bez tevis tur nekā nebūs) u.c. Šīs formas varētu būt BE | radniecīgas lietuviešu formām manė, tavč, tātad vecas. Datīvā pirmajai personai kt i sastop formu man. Vidzemē mun. Piederības apzīmēšanai visās sēliskajās izlok1 dā snēs ir muns, muna. Šais izloksnēs sastop arī lokatīva formu no kas — kamā, kas tokia literārajā valodā sveša. Zemgales sēliskajās izloksnēs ir pazīstams vietniekvārds viki its, jėi ( <jī), šad tad ir arī dzirdams no literārās valodas aizgūtais viņč, viņa. Taču Pag jis, jéi vēl apziņā un rund ir ļoti dzīvs, tā ka ari literāri runājot reizēm pavīd PE: valodā. Vidzemes sēlisko izlokšņu runātāji šo jis, jēi uzskata par ļoti augšzema niecisku parādību. i ki Literārajā valodā sveši ir priedēklis un prepozicija da(-), ko lieto šais iz- — loksnēs, piem., da-it da mežam (= aiziet lidz mežam), dalēju pinu (= pielēju Wey pienu), dapierc vēl vinu sivānu, lobodk ės (= nopērc vēl vienu sivēnu, labāk ēdīs), ar iš da vo:karām (= līdz vakaram), dalyku es ar (= pieliku es ar(ī) ) u.c. Zemgales ki sēliskajās izloksnēs bez tam vēl īpatnēja ir prepozicijas un priedēkļa is(-) lietoa | šana uz(-) vietā, piem., izbrāuce iz lada (= uzbrauca uz ledus), izlidava iz jūmta . ri ps (= uzlidoja uz jumta), izgdaze is golvys (= uzgāza uz galvas) u.c. Literatūras — valodas apkārt vietā mēdz lietot aplīk — man bij jda-it apléik kolnu (= man bija ci" jāiet apkārt kalnam). vi ph Literārajā valodā zudušie verbu pagātnes ē-celmi sēliskajās izloksnēs vēl dzi- —— vi, sevišķi Daugavas kreisajā krastā, piem., es vokār brāuču, jis vedę, mes nesēm u.c, Kk ji js Sa fe SS. AVE r A EE o A a < A sai at Ais. AVR VESA Sk ais a Ea TR EAE TR Ss RR Sy SR ERI S kas No atvasinātiem verbiem, kam infinitīvi beidzas ar -ūr vai -wor, pagātni er“ veido ar -av-, piem., jėi runava, es zinavu, jdus stāigavodt. Arī lokāmo pagātnes kā divdabi veido līdzīgi — boutu zinavuši, jėi malavusg. Gārsenes izloksnē ir formas ut ji ar -dav-, piem., kad gribėdavuši gulėt, tad nevarģdavuši, tdpėc ka spūokūodavuši Sa (= kad gribējuši gulēt, tad nevarējuši, tāpēc ka spokojušies). Tā kā Gārsenes = Šā iedzīvotāji mājās savā starpā runā arī lietuviski, domājams, ka šīs formas veidojua cit šās lietuviešu valodas ietekmē. Vispār — ir grūti pateikt, kādas tautības ļaudis i“ asi ir pašreizējie Gārsenes iedzīvotāji. Paši viņi stāsta, ka priekš kādiem 100 gadiem ai o viņi esot „pūrkristiti“ par latviešiem un tāpēc esot latvieši. Jāsaka, ka visi gārMEKĀ, senieši runā vienādi labi latviski un lietuviski. kas fe Visās sēliskajās izloksnēs refleksīvo verbu daudzskaitļa 1. un 2.' personā RS. ir galotnes -mēs, -tēs vai -mds, -tās, piem., més cefamés || ceļamās, jous ceļat$s || 2 Ę celietas. Ar priedēkli atvasinātajos verbos starp priedēkli un sakni mēdz iespraust Th -sa-, piem., apsaséstis, izastāigūt. Vidzemes sēliskajās izloksnēs šis -sareizēm x = zaudē -a-, piem., 0:psprecēt (= apprecēties), pdrsdstls (= pārēsties). Tigh Zemgales sēliskajās izloksnēs kondicionālī dzird formas ar -umēm, -umēt re daudzskaitlī, piem., izumēm, nastumét. A1 Senas formas vēl saglabājuši divdabji. Te vēl ir tagadnes divdabji ar -us, piem., liēlajiem viņč neduēdus ritokas (Vestienā). Arī nākotnē lieto lokāmos divdabjus ar-(A)is, piem., tās brāukškis iz pilsātu, mdatę brāukšūte, meitas brāukkājā šūšas, pitiši brāukšūši (Asarē). Sis formas tomēr sāk jau aizmirst — tās lieto samērā ds i reti. Liela ietekme ir literārajai valodai. Bieži vien, sevišķi bērnu klātbūtnē, iz- | sit ją lokšņu pārstāvji arī savā starpā runā puslīdz labā literārā valodā, kurā tikai reibas tā Gas ei i Ā IRR. ap pan X : A p 4 zēm ieskanas šis tas izloksnei raksturīgais. Tāpēc arī jaunākā paaudze izloksnē aki vairs Īsti neprot runāt — izloksnes ir tuvu izzušanai. ta dā Visnoturīgākā šķiet izlokšņu leksika, kur ir daudz vārdu, kas literārajā vaFl lodā nav pazīstami. Izloksnes Daugavas kreisajā krastā ir tuvu Lietuvai, tajās pat ir lietuviešu valodas ietekme. Aizgūti gan atsevišķi vārdi, gan arī formas, piem., AE jau minētās pagātnes formas ar -dav-. Lietuviešu vārds ir girrūklęs (= zilenes), atic atmākt vietā, paģgrt — lietuviešu pragerti (ar nozīmi nodzerr), piem., vdi bu 2) ta jis tt (t. i., kolhozu) pagfrę? (Asarē), bifbas — kartupeļi (nosaukumu tagad pasl x. gandrīz vairs nelietojot, bet senāk tas bijis vienīgais kartupeļu apzīmējums), avefi — Pst Ly bišu stropi, sors — sāļš, gėlzę — dzelzs u.c. Šais izloksnēs ir arī spēcīga slavu Šu £ ietekme. Tā, piem., nesāka, ka runā latviski, krieviski, poliski, bet pa la:tdiskam, A pa kridiskam, pa puliskam. Ir arī tieši aizguvumi. Tā, piem., 89 gadus vecā Ilze Ratzobe Asarē stāsta: jis beja jģi ifubejs, naskatija; moš tu varģsi? u.c. Krievu va- | vodas ietekme sevišķi spēcīga Daugavpils rajona sēliskajās izloksnēs, kur dzīvo ļoti maz latviešu. Th + iš. r Literārajā valodā nav parasti arī tādi vārdi kū ustaba (= istaba), vėirėkšpi | fh (= vīgriezes), aviškas vai diviekstenes (= avenes), mēlnigas (= mellenes), vir3 oh sting (= galotne), bambérbaki (= lieli dunduri), škierzlānc (= ķirzaka), svo:ki | 5 2 (= jaunpiens), matdris (= peldēties), muzlas (= smaganas), it lūņķūs (= iet ša x raugos), kere (= kreilis), špetnis (= nikns), strups, akuz. sirūbu (= akas grodi), 5 stoadaigi (= zelini), teļodks (= panīcis teļš), pasule (= pelūde), sprést (= vērpt), ig klukučs raun (= žagus rauj), tigs (= tuvs), timss (= tumšs) u.c. ELS B 1 | ass 23 a dā HR 2 SR i kr kt. Ekspedīcijās iegūts prāvs vietvārdu krājums, kopsummā pāri 21000 view = SLi nosaukumu. No tiem jaunu, līdz šim nezināmu vārdu ir 15500. Ar šiem vārdiem —- varēs papildināt institūtā esošos vietvārdu krājumus un izlietot tos turpmākajā — k 3 darbā ar vietvārdiem. ast ta Savāktajos vietu nosaukumos ir daudz valodnieciski interesanta. Vietu "T pāts ur saukumiem, sevišķi tiem, kas savu nosaukumu saglabājuši gadsimtus ilgi, ir savais i | vēsture. Interesanti, ka Vidzemes sēliskajā apgabalā ir vairāki igauniskas cilmes Aline nosaukumi. Tā, piem., Patkulē ir mājas Must; (ig. must — melns), upe Lisa SEAT EC (ig. piedeva). Arī pats Patkules vārds (izr. Paķile) ir igauniskas cilmes. To pašu RA var teikt par Pikāniem — māju Praulienā, Miņgiem — māju Cesvainē u.c. Šie A vietu vārdi liek domāt, ka apvidū varētu reiz būt dzīvojuši igauņi. Stādi ksi Lietuvas pierobežā daudzi vietu vārdi ir ar lietuvisku cilmi. Tā, piem., eas: Gārsenē ir mežs Ilgabrade. Diezgan lielajam mežam, kas šķir Latviju no Lietuvas, hy Pals gājis cauri ļoti izbraukts ceļš, tāpēc vajadzējis ilgi iet vai braukt, lai tiktu me st ma = cauri. Gārsenes izloksnē vārdu ilgs lieto arī garš nozīmē tāpat kā lietuyielu | Rt valodā. Tā meža vārdā varētu būt ietverta arī šī nozīme. Ari pļava Gērva kak- — lis ir nosaukta lietuviski. Šī pļava esot ļoti staigna un tāpēc tajā varot ieiet tikai = T ik dzērves. Lietuvas pierobežā bez tam daudz māju vārdu, kas beidzas ar "iki, diy piem., Bāltiški, Girviški, Ragauniški u.c. eT Si Jāatzīmē, ka ļoti daudzas vietas savus nosaukumus ieguvušas vai nu atrą11-01 šanās vietas vai kūdas vietai raksturīgas īpatnības dēļ. Tā, piem., Garā pi EJ vērta Asarē ir šaura, vairākus kilometrus gara pļava, kalns Āža mugura Patkulē ir paAe smails kalns, kas atgādina āža muguru. Bieži sastopami tādi nosaukumi kā Vilku Ku kalniņš Cesvainē, kur pāri kalniņam staigājuši vilki, Aitu līcis Asarē, kur vilki 8 bieži saplosījuši aitas, jo tām nebijis kur bēgt. Cesvainē ir Stradu birze, kur "ins dzīvo daudz strazdu, Virumpurvs — ļoti staigns purvs, īsts dūņu virums, pļava ists Zuvenica, kur esot tik slapjš, ka tur pat zivis dzīvojušas. ik Bieži vien vietas apzīmējums gadsimtu gaitā pārveidojies. Ta Lubānā kādu tas apvidu sauc Ērgala. Šai apvidū kādreiz esot bijuši sastopami ērgļi un tagadējais TIE nosaukums acīmredzot radies no Ērgļu gals. ie i Dažreiz vietu nosaukumam izcelšanās nav tik viegli iedomājama. Tā Asarė r: š ir bijusi pusmuiža Patmalnieki. Apmēram pirms 150 gadiem tā saukta par GrenL i 5 cavu, kas ir latviskots vācu Grenzhof. Tā kā muižiņa ir pēdējā, kas piederējusi ss si Asares kungam, viegli var saprast, kāpēc to tā nosaukuši. Tad šī muižiņa pārsaukji rokā ta par Patmalniekiem. Dzirnavu šai vietā nekad neesot bijis, bez tam Asarē dzirA navas sauc par sudmalām, ne par patmalām. Varbūt te vārds, ja vien tas nav 3 ci nejauši izdomāts, cēlies no nosaukuma Pati mala, t. i., pierobeža? ci es Ļoti daudziem vietu vārdiem ir sakars ar kādu notikumu. Tā, piem., Asarē a) ir Aņča leja. Šai lejā klaušu laikos pakāries kāds Ancis, kam muiža uzlikusi tc tik lielas klaušas, ka viņš tās nevarējis pildīt. Kādā laukā turpat ir bedre, ko sauc By par Madaliņu — tur vilks saplosījis meiteni. Bedre nosaukta šīs meitenes vārdā. akls Patkulé ir mājas Te/ākas, kuras vēl tagad tā dēvē tāpēc, ka pie šīm mājām ganīti vika muižas teļi. Katorgas kalns (Patkulē) savu nosaukumu dabūjis no tā, ka šai kalnā i bijis grūti strādāt — tur gājis kā katorgā. Cesvainē ir Nuopūru tilts. Aiz tilta ir stāvs kalns, kurā grūti uzkāpt, tāpēc jau uz tilta visi nopūšoties, zinot, ka priekšā ~~ 3 ir smags ceļa gabals. Ca IE ee i T ši IEEE S | lā is K ERASMS. Ls A Atia Mia Tris i eh usi U! ta | PĒRU. ais RR IE sia Aa ski ai EAP AKA. PE. ati. Ta iais. "kiss A TPR a RT ai ia. ai “a sā, y = sed AS y hy. V = ia PL PI sk r = ey x E> (4 Dažreiz par vietu nosaukumu izcelšanos stāsta veselas teikas. Tā, piem., $5 Slatē ir Dzelzinis attors (atvars), par kuru stāsta šādu teiku: Ķicānu (Ļūcāni +. o lų » -: ==: Kd ** - = Vate — zemnieku mājas) upītēir atvars, kura malā esot bijusi aprakta nauda. Kādu Maks reiz 3 vīri nolēmuši naudu izrakt, lai nabadzība reiz beigtos. Viņi rakuši Jāņu gon naktī, vienīgajā naktī, kad varot izrakt apslēptu mantu. Vīri jau izrakuši bedri tik tālu, ka viens iekāpis bedrē, lai izceltu naudas muciņu. Tai mirklī no krūmiem Ų ae izskrējis velns, atņēmis naudu un iemetis atvara. Muciņa bijusi smaga, tikpat Pkt TM kā no dzelzs, tāpēc atvaru saucot par Dzelzinis atvaru. Gārsenē ir mežs, ko sauc = Jos par Kazaskāju. Mežā ir kalns, uz kura kādreiz bijusi pils. Reiz pāris vecītes Ne vu F. - ų a . . g* =: " *= IC" aizgājušas uz šo mežu ogot. Viņas ieraudzījušas ka kalnā ir pils un tajā balle. "ds Skaisti gērbušās „preilenes* dejojušas tik viegli, ka prieks bijis skatīties. Vecītes r i = gājušas tuvāk, lai labāk redzētu. Un tad viņas ieraudzījušas, ka dejotājām ir kaFl LF zas kājas. Sapratušas, ka „preilenes* ir raganas, vecites mukušas prom no nešķī747 "ni stds vietas. Bet mežu no tā laika sauc par Kazaskāju. Odzienas ezers esot laidies pa x) 5 gaisu un šņācis. Kāda meita izbrīnā uz to skatījusies un teikusi: nu gan šņāc |. ¥ kā odze. Ezers šai vietā nokritis, jo tam nejauši bijis uzminēts vārds. Šāda veida 3 2% teiku ir Joti daudz gandriz visos Latvijas apvidos. Br, a Interesanti ir arī pašas tautas vietu nosaukumu skaidrojumi. Reizēm šais ANT skaidrojumos ir daudz fantazijas, bet šad tad tie ir arī diezgan iespējami. Tā, M piem., gārsenieši deva Indānu sādžas nosaukuma skaidrojumu. Reiz esot ticis Lat - = ws +4 < . . - . 5 Ba atrasts bērns, ko atradēji nosaukuši par Sprīdi, gārseniešu izrunā — Sprindi. sėdės Sprindis izaudzis tomėr tik liels virs, ka par Sprīdi vairs nevarējuši saukt, tāpēc k 54 viņu sākuši saukt par Indi. Indis dabūjis zemi un uzcēlis sev māju. Viņam bijusi Iela gimene. Ari viņa bērni un bērnu bērni cēluši sev mājas šai pašā vietā, un | <a tā cēlušies Indāni — vesela dzimta, kas apdzivojusi sādžu. Ir jautājums, cik Zi patiess varētu būt nostasts par atrasto bērnu, bet no dibinātāja vārda vietas no_saukums var rasties. red Dažreiz ļoti pazīstamas ir iesaukas, kas rodas arī tagad un rāda, ka vietu Re vārdu pamatā ir kāda raksturīga īpatnība. Tā Rubeņos vienu novada stūri, apa 5 mēram 50 māju, sauc par Koreju. Tur dzīvojošie ļaudis esot sadalījušies 2 grupās, | Bēlas kas savā starpā ne visai labi satiekot. Vietalvā vienu apvidu sauc par Ukrainu a. — tur esot laba zeme un ļaudis dzīvojot bagāti. its Latvijas PSR dialektologi 1961. g. vasarā rīko ekspedīcijas uz Alūksnes un RFI Jēkabpils rajonu. Savācot materiālus Jēkabpils rajonā, būsim ieguvuši faktus vē! i sēlisko izlokšņu lielākajā daļā. Izpētījot savāktos materiālus, varbūt varēsim ier st: i - i i Tr ž4 vē «Se rip es Fe "kus kr L 5.7 gūt kādas jaunas atziņas par sēļu valodu. ——— as TĀ šila S, N A NER ; 2 474 } ARTE bed rasa AU py rą ri ag 1 A. eta ko a K SC tat (Ap gigas rk dS EE eo Bs tar ai Kk. “3 r » die m - ded “o k y = LA 4 : Kā ri ar t m. ba — ve hi rā tīk == K = Tai į a iu arti U T Ad oni ās t Pt EE Li uti 7 aL RR Vn Ee RAM ss turas a En Ža A K sa a Rn +g iad, ķi jā A RE el TERRE Uo aR ARC a Ty rs S, 4 Re VA am, peru sm VĒ 5 REE ie gan aed | oy ES Te SR oe + kās NL R ES Ao F = ’ ag 2g pe r I rp 10 4 5, f ir. kd. ih = - „Ax ta „2 k k ka dl Anirano Lida S mo. = p ij bw, IA: | Janė Ng) = uk | = < == Aye. Lian pad X i" | | 5 Ke) "iu F py BY Pi >: - oh Li 4 PE Lee) ri - ui a re | 7 L 7 Ih me uijā i X a N = F r : pa | tl mad IC AE N a I x" A "Ek | = ui Mira ng a. kd; izd ill Tv a = V > Br Are Ul ių ei S oo A ROME EE M di. ās A Hit 7 a a, ti ak Sell ištisos I A IR I I Ak: EO VE on LEE Šiais dl ao JIHAJIEKTOJIOTH4ECKHE 9KC[EJIHILHH JIATBUACKORA CCP — oo ERI » k B 1960 TOY J Pi Aa abn AY a Taa oy A K J < LV PMS TPAVAbIAA:**- < x ry BE vi 3 DIS Si ga 1 ME Ei a nis 5 gl ARS Kreta ns aaa TERE tad "IA | ierou 1960 rona HHcTHTyT s3bika H autepatypsl AH Jlars. CCP op- . sk raHH30BaJi 2 skKcnejHuKHH JAI CGOpa JHajieKTOJIOTH4YECKOTO MāTepHata ®# TOMOHHMHKH, OGe 9KCnenHuUHH MPOHCXOAHJIH B MECTHOCTAX T. H. CEJIOHCKHX BE aj TOBOPOB — B paiionax Manonbi, Kpycrnuīca, Haykcre H YacīH4HO B paiiozs a He Jlayrasnunca. CAR bis Skcnenuuuu 1961 rona oxBarsT BCe OCTaJIBHBIE CEJIOHCKHE TOBOPH — 3 (B pafione EkaGnuaca). | zg ERI CenoncKHe roBOpbi OTJIH4YaIlOTCA OT JIHTEPATYPHOTO A3bIKa H OT AIPYTHX Ma jp roBopoB JlarBHH panom ocoGennocreii. Onna H3 3THX OCO6GeHHocreH — BOC: S XO1Aulaa HHTOHAUHA, KOTOpas He BCTpe4aeTCA B JIPYTHX MECTHOCTAX Rar | 8HH. Mmeiorca Take pasnuHA B MPOH3HOLNIEHHH OT/ALEJĪbHblX 3BYKOB. HaMar NPHMeP, B CE/IOHCKHX TOBOPAX Buaseme 3BYK Č B CKJIOHEHHH cirta iteu REKU i 3AKPBĪTO, €CAH B CJIEIYIOUIEM CJlOTe HaXONATCA NajiaTAJibHbIe TJlaCHble (HJIH al nudroHr), naxe B TeX CayuyasX, Kora B KOpHe CJIOBA OTKDpbiTOe ¢ (tēvi K: BMECTO JIHTEpATYpHOTO tēvi). Jas cenonckHx rosopos Buaseme xapakreEE peH naJiaTAJibHbIė YMJayT TJlaCHblX, KOTOPbIH He BCTPeYaeTcs B CEJIOHCKHX At roBopax 3emrajie. B cenonckHx roBopax 3emraje B CBOIWO O4epelb Goablie "V COXpaHH.IHCb HEKOTOpble JIpeBHHE (OPMH, HANp., ĢOPMBI mpollenuero Bpe3, MeHH C OCHOBO# Ha Ē, pOJIKTEJIbHbIė H BHHHTEJIBHBIĀ NMajaex JHYHLIX MECTOHwe En gt MeHHū manę tavę wu np. Ha nesom Gepery JlayraBH ynorpeGasiorT Takke ——— NH4Hble MECTOHMEHHH 3-TO JīHila jis, jči(< ji), «ro B Buaseme NpHHATO CUHET TāTb SBJACHHEM THMHYHO BEpXHEJ1ATBILICKHM. Z mai B mopģonornu oco6ennocreii Meble. CetoHcKHe TOBOpHI BunseMe xaee SA pakTepHbi TEM, YTO Ha3BAHHSA JKeH no npodeccHsM H aMHJIHAM obpasyior41 ca na -iša (kalejiša), snecb BCTpeuaioTca HMeHa MpHJlarāTeJībble Ha -ijs k ES (smilktijs). B cestonckux roBopax 3emraie npouiejiiee BpeMs TJlarOJIOB Ha i Ci -uot, -āt o6pasyerca ¢ cypdukcom -av- (es zinavu), B rosope celta Fapcevires He $opMbi npotienuiero BpeMeHH OGpa3yIOT C -dav-, Hanp., nevarēdava zi- * (U nāt. Ykasankble (OpMHi, O4eBHIHO, OGpa30Ba/IHCb MOA BJHAHHEM JIHTOBii) CKOTO sI3bIKa. Ji Muoro CB0e06pa3Horo B JIEKCHKE CEJIOHCKHX TOBOPOB. B CE/IOHCKHX TOvisā BOpax 3emMraJie Goble 3AHMCTBOBAHHĀ H3 JIHTOBCKOTO (girtūklgs, aveļi, sestā sours HM AP.) H PYCCKOro A3bIKOB, YeM B JIHTEPATYPHOM S3biKe. tais Hnrepecnbifi MarepHaJi AAs JIHHTBHCTOB npejcTaB.JiAeT CcOGpaHHAas TO23 nonuMHKa (Gosiee 21.000 ennnnu). CoGpannnifi TONOHHMHYCCKHI MaTepHaA al MOMOJIHHT KApTOTEKY TONOHHMHKH HucTnATYTa. 9kcneanuH 1960 rona "tia Maior MHOTO MarepHāla AAs JaJibHeliLIHX HCCJIEJJOBAHHĀŪ. Kots 1. Kalbotyros klausimai, TV Asta Pass ĀM Fi R i ; "kra š m. i LR Rn ER HT ae SR ki i, Pt 1 , TR Pi ira VIRS. ET RE, MN C tēti ER A .f RT ri C S ass m Luts ia = BAL gr ARTIS VĀK ot ge