A State Language in the Baltic Republics

tol adu” | in arų (ee dy rail rs, SAL a Bit SIE tax! NA SS [gals | a Lak daa kā, dē =: < Zlēku i LIETUVIU KALBOTYROS KLAUSIMAI, XXXI (1994) i ili? Rit KALBOS NOR MALIZACIJOS KLAUSIMAI — | | ia Ši | trai PE SRA like ha om) ntrnintšiant kak sadist ais oti. || 2 Ora vesera AAR Po IE 3 pic Tee Šariatas © VALENTĪNA SKUJINA SHA ii cx ey bE ai Rs tna ) AL PRE a Hh riet Satta L A VALSTS VALODA BALTIJAS REPUBLIKA li 80, gados triju Baltijas republiku Augstākās Padomes sesijās (tāpat kā citās kiai tė PSRS republikās) tautas deputāti, izpildot savu vēlētāju gribu, republikas nosaui rt kuma devējas pamatnācijas valodu apstiprināja par valsts valodu republikā. Tas { ih tika izdarits, nevis lai atriebtos krievu tautai un valodai par parestibam pagatné, HES rk bet lai aizsargātu savu republiku pamattautu valodas no piespiedu rusifikācijas, IEC 4 kas mērķtiecīgi tika veikta pēckara desmitgadēs. Tas tika izdarīts, lai nekrievu | ve T iedzīvotājiem dotu ne tikai reālas tiesības lietot un vispusīgi attīstīt savu dzimto pi valodu, bet arī reālas un līdztiesīgas šo valodu funkcionēšanas iespējas praksē. i I. Ye. i Protams, šis process paredz samazināt pārmērīgi samilzušās krievu valodas funk- | hol 4 ādā cijas šajās teritorijās. Taču tas ir taisnīgs akts, kas nebūt neapdraud krievu valo- ) K te ķ das pastāvēšanu, bet cenšas praksē realizēt konstitucionāli paredzēto valodu līdz- | ir) Ain tiesīgumu. 1989. gada nogalē Maskavā rīkotajā Vissavienības konferencē par PSRS en iš valodu politikas problēmām PSRS ZA Valodniecības institūta direktors V. Solnm cevs bija spiests atzīt, ka iepriekšējā laikposmā PSRS valodu politika bijusi nepārme 4 domāta, ka tika veikta forsēta internacionalizacija, t. i., rusifikācija. Tāpēc. ari r Ti pašreizējā tautu vēlme gāzt prettautisko kārtību valodu politikas jomā uzskatāma 3 par loģiskām iepriekšējā perioda sekām. | =o Pašreizējam periodam raksturīgs liels teorētisks sajukums daudzās zinātnes noi a zarēs, dažkārt pat — tīši demagoģiska spekulācija ar puspatiesibam. Valodniecijr ži bū sakāvi cietusi J. Dešerijeva rusifikatīvā mācība, kas sekmējusi nekrievu. parA K tautošanu PSRS, bet šīs mācības piekritēji vēl joprojām sīksti turas savās pozīcijās, (tpu dažkārt mēģinot pat aktīvi rīkoties līdzšinējā gultnē (piemēram, L. Brežņeva laikā t izstrādātās PSRS Konstitūcijas aizstāvji, kustība „Sojuz“). | i. Daudznacionālas valsts valodu politikas lingvistiskie pamati Padomju SavienīET bā netika teorētiski izstrādāti, pilnīgi trūka patiesi demokrātiskas pieejas šim aa: jautājumam. Netika izstrādāta arī valsts valodas teorija, ko apgrūtina pētāmā oba jekta — valsts valodas — neviendabigums dažādās pasaules valstīs, kā arī ši jēdziena atkarība no konkrētiem sabiedriskajiem procesiem dažādos vēstures peri3 34 vi? odos vienā un tai pašā valstī. Tātad valsts valodas teorija izstrādājama konkrētai "i a valstij konkrētā vēstures periodā, izmantojot citu valstu un citu vēstures periodu ed pieredzi, bet akli nekopējot to. si a. Kā uzsvērts Lielajā padomju enciklopēdijā, par valsts valodu parasti tiek izvē- | so lēta tās nācijas valoda, kura valsti izveidojusi vai kura valstī ir valdošā. Pasaules | aci pierėdze rūda, ka dažūdas. val tis ir lielas atšķirības arī valsts valodas funkciju audit 64 Lu IE ga ow IEE Sp SUR Td i eg 3s a — K SE J po "J a BV a Sa i Kokss gle Tas i, oa TIRE gl | Foy Ss i vs, į, JI “1 Be Ti ASA = Z "1, == — IEEE O TT ee SE ha Er at neeiliniai e bb pots CR JN FT RR Sa TIĀJOTTER sd tis izpratnē: no visminimālākajām funkcijām, piemēram, Singapūrā, kur valsts valodā ijas. tiek dziedāta himna un teiktas oficiālās runas, līdz plašai valsts valodas lietošanai tiki gan oficiālajās, gan visās citās dzīves sfērās. Ja valsts valoda kā valdošās nācijas ti valoda tiek uzspiesta citām nācijām to teritorijās, tas liecina par kolonizācijas, tt okupācijas politiku, kas raksturīga buržuāziskām, imperiālistiskām lielvalstīm. Ys Sada politika nav pieņemama sociālistiskā iekārtā. RK Padomju Savienībā, sākot ar V. I. Ļeņina rakstiem, attieksme pret valsts valodu Kā l (ar to Ļeņins saprata krievu valodu kā valsts valodu Krievijā) bija negatīva. Teorēvaigā tiski. Praksē krievu valoda tika obligāti mācīta visām PSRS tautām un ieviesta aa, | visā Padomju Savienībā ar „starpnacionālās saziņas valodas masku kā obligāta —— valsts valoda (tāpat kā cariskās Krievijas laikā Krievijā). Latvijā šis process intenBis sīvi sākās līdz ar pirmajām padomju varas dienām 1940. gadā. Par to liecina, piemēmz ram, publikācijas laikrakstā „Jaunākās ziņas*, kur toreiz ik dienas tika sludinata tr | krievu valodas apgūšana. Savukārt latviešu valodas apgūšana tika atstāta novārtā a un jau 1944.—1945. gada partijas arhīva materiālos rodamas skaidras liecības ii par iedzīvotāju nacionālo īpatnību ignorēšanas faktiem padomju iestades’. PI Pretstatā tam valsts valodas statusa piešķiršanai Baltijas tautu valodām savās tē | etniskajās teritorijās ir cits iemesls, mērķis un raksturs. kruti | * Iemesls — pārmērīgā rusifikācija (kā ir konstatēts, piemēram, Latvijā — latg | viešu valoda atrodas 4. valodas atmiršanas stadijā no 7 izdalītajām valodu pakāpeki niskas atmiršanas stadijām). ežių | Mērķis — valodu atdzimšana, to pasargāšana no izzudušo valodu likteņa, to Se pilnasinigas, vispusigas funkcionēšanas nodrošināšana visās dzīves sfērās. oS Raksturs — demokrātiska dzimtās valodas ka valsts valodas lietošana tautas hs | etniskajā dzimtenē (pretstatā no ārpuses uzspiestai obligātai citas tautas valodai ka Lg ; valsts valodai citā teritorijā). Latvijas robežās vienīgā tauta, kuras dzimtās valodas a paša, tiesības var tikt aizskartas tās etniskajā teritorija latviešu valodas kā valsts valodas —— a apstākļos, ir lībieši, bet tāpēc arī ir izstrādāts Valodu likums un tiek izstrādāti arī = į | citi likumdošanas akti, kas nodrošinātu lībiešiem dzimtās valodas tiesības un attīs- — = | tību. Pārējām tautām, kuru pārstāvji patstāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, bet kuru PEN valodu vispusīgas funkcionēšanas un attīstības teritorija ir ārpus Latvijas robežām, a | nav ne juridisku, ne konstitucionālu, ne ētisku vai morālu tiesību pretendēt uz 7 heh | kādām prioritātēm Latvijas teritorijā. Jebkuras pretenzijas uz šādu prioritāti un divi prioritātes uzspiešana būtu vardarbība pret pamattautu dzimtenē. i is | 80. gados pamatnāciju valodas tika pasludinātas par valsts valodām PSRS reCt | publikās ar visai atšķirīgām šo valodu funkcijām un kopīgais termins valsts valoda io) | nebūt nenozīmē vienādu jēdzienisko saturu. Atšķirīgi dažādās republikās ir kon- — iš | krētie nacionālā valstiskuma veidošanās vēsturiskie priekšnoteikumi un apstākļi. 2 NT | Katrā no tām ir citādi veidojušās attieksmes starp valsts dibinātāju pamatnāciju piļu un citu tautu pārstāvjiem, kuru etniskā dzimtene ir ārpus šīs valsts robežām. Svarīkari | ga loma ir arī atšķirīgajām valodisko attiecību tiesiskās regulēšanas vēsturiskajām i © 1 LKP CK Partijas arhīvs, 101. f., 3. apr., 13.1., ¢ 64. Ipp.; LK(b)P CK Partijas arhīvs, 101. f., of Test AM i Toe: Icy ik. Sint 2d iron tisd ezdildirejst Zažv uboltw ak id vs vē) = ] rīks J x AT tat i io TINS Py V l ST lll CT ae | IE AT RF EO 89 at p | šā tās Ta SRR sišana or ALN A Ti a ops) tējā Pig usa As GT J Ef | VS cs: dast is MRS aa Se tL 4 4 iii Toi a NES VS EMS, 2 1 tā H ri gel as "a Aaa | ip P. ae ās ly Ce sat kg ALAC as tautas in rs IB : 4 ektējo 81 ir Jari ob NEE inamas, resp ēnai valstij t vērā 2 ising - Tre ; o šis problėmas likai ka rsa Don Tapat ijā. Visas šīs ai republ ājumi pa tradīcijas. du = teritorijā. dējādi katr diskie, Jautaj tnibas un alsts valo cātri ā i šī ināto v ā kvīts icijamkatra'te i. Tadėji ari valo cialas ipa sludinato 1 at katra Ja kāra tradīc = savdabīg tai skaitā ionālās un so ublikās pa Varbūt i pieeja = et : nalo J ālie, ītās nacio RS rep Ai ādas. : slējo a | = — nacio i nacion citas ādās PS vien āpēc nive | RER 2 Vi n iski nosa ī dažādā ix nav īga, tāpēc peasy Tl DER iski israrida >ijām) abīga, tia = kad ās vēstur Istis, ar funkcijā ūt savda i vēstu- (jā A p krētās les valstīs, ēc šīm fu ar būt sa īdzīgi v N | hier 3 kon = au F ēc var iciias. lī |4 mirst tas ko wm s pasc ba p . atne dicijas, adnē. ie HI > žādās pas riešamība pi izprē tra ē un tag ( i «7 kā da epiecie iēdziena S kuma ātnē u Ņ lo- | gE ijas (nep das jē ālā valstis ijās pagā iešu va "= akal, a m nkcijas sts valo . nala vē nkcijā latvie bl hd fu ika vals ējas nacio das fu iemēram, 13.gs. IF iet blikā t0pejas'nacioi valo >. Piem iedināt uz i | kis tr blikas vieno Āā | pāsmatnāciju tības vēsture mēdz Ss 16:85: Te SRS, ora ublikas bliku : ttīs īcijas u ikdieMas pk Jā ijas rep u ir ilga a adīcij āmata p iešu ikdi EF. SE < Itijas i arī ŠO rep am ir <stu tre ies grām ā latviešu 4 Ika re lēš Ba ākļi ari ralodā ās raks ājusies g i kā la ; tūpat +4], stā matvē irmās labāju tikai iļlitera F T riskie ap bliku pa ilgi, tās pi ienām sag Istījās ne šinālās dai iskās a = i u : ilgi, ūsdienā tīstījā ā origina iedriskā a HL Itijas ep : tiem “= > mus da at ri ka orig = bie = fe Ls S Sune lidz šu valo ri žādās sa līa tē a Ba av gadsir "mā iešu v ā. beta ādā istibasili | sā: = da pa aku laiku, idus iskā ve ši lieto 1s a - el ig t ēl agr ā gadsim ā un ra ika p una iias vals {RANE i us un v ājušā ga iskā u da ti ionēšana atvija ālu at- {heater ile ie agāju muti iešu valo kcionē īgas L ionālu < (ER <= da: opš p aloda tviešu īgā fun tkarīgas La nkcionālu: bē Le LT K ietojuma v da. La ispusīg du nea olifu likās. r ai! lietoj valoda. das visp valo lodas pol epub 0 a. Āā nas inātnes iešu valo ralsts iešu va imiņu T iek (kde). 2 ina šu TV ieš mir eku AT Zz 1€ . a šā tv = ka ni ri Yas un jomās. Laty at un lietot a sekmėjot i arfimūsu Latvijas valod bliku io bosa $ ības din ādējā kse ; S a ii ue darbib aslu tādēj pra (Ses un ijas TEP be kr THS Ava t 20. g lieto lodas jēdzienu ee cija jue jau š.gs. valodu iešu va as je iba. 3 1 RS ākļos ja ralsts latvie valod izsardz ie me 3 a = PE, V cart uz S i az as ri 4 tibu. Lidziga k galvenokārt ksturot valst tas valstiska a as par tūs ‘RY IS ak sināts ra tautas ūpēj liji N 4 t ēc turpm ēģināts un šanu, T a noli il KS. āpēc ir mēģ lodas ietošanu, : iem, (1 Tāpē āzes ir ākiēē ietilst va lie : um ką, a zes bazes apstākļos ienā ietilpst bāšanu un . īgiem lik us: piered ūsdienu das jēdzien s sagla ar attiec isai r izpratnē m Ists valo tė valoda A rocesus tā a un attī KI VĒLĀ i 1Zp kārt, vals | ts garan lējot SOS p kcionēšan tiesību A pal. ted | irm als A e į = n i ālo r 4 A nozīmē, ka M; attīstību, lig — da vispusīga Srp dzimto I + EZ" cits $ v5 i Ya AL u g. Eh Tes ie U12peir uit n, instru lodām šā ārstāvju lietot savu « nālās 8 o> vispusig jap tautu valodi šo tautu p tiesības to nacionā it ai ki Vi & iek īdzīgi n tie V Oss Visām Lat Coby wiikey ith vienlidzigi ksistence mā ttiecīgās Tac Eli ja i a iedziv ilvēki i tutas eksi: šina) a TEE etiek g jem ie isi cilvē taut ošina atst. āpumu. Vis riekšā v valodas šināta (ir jān ispusīga AE parkap h Hiauma p Nevienas k nodrošina taka vide. alodas js i fic: “a; lodu, u alodas Istiba tiek nodre mērotē ietilpst ūras, Z Re a va sti ir vispie ienā ietilp ture " tiny tosana un i IT inga jedziena pūrvaldės. kul uzņēmumu p īga lie Šim n aloda: np iestāžu, id iet- | i siga ias. kur š Ists va /aras u itot ies likas i ik: vispu itorijās iku vals alsts va ieskaito epublik m Kk to tā teritorijā 3 ubliku isās valst sfērās, iesk U uc. Repu acionākali nalaja Baltijas rep lietošara vi ds dzīves s ibu procesu ais starpn 49 [LU «iu Otrkārt, t. i., tās - sabiedriskās bu, mācību p ką galvenais AE 59 Ta kcionēšana, t. visās citās s rī tiesvedī tojama dit Īrē vē VARĀ RA! š 5 Un VIS a a : nto; PER i hi ; | tu avis lietadibu. to valoda izma Mis alinatr Sin iesības lietot EL Ta — anizāciju ionālā vals ir aksioma. ētas pilsoņu kurš pilso io un org tiecīgā naci Taira a garantētas lodā jeb = ; at lis. ir jalieto. ilnībā g: ts va ii ros a īdzekli ā ir jā ilpst pili als al, i. ye ziņas līdzekli en, tā Ir Jj ā ietilpst p īmē, ka v He Sat Eg las sa oda pestay das jēdzien ijā. Tas noz PE ve fie AP Ai Lai valo valsts valo likas teritorijā. Taso Si "Ak ER Brr škārt, isā republi M ais SF gets oA “T lyre lodu visa rep PAA at dd są «rus Ists valo "ais ie kia SER oh kilt of J Fa I ga ri. ji pa P. A tra =]! he ee Te SĀKS hi | | | Er nis var griezties un saņemt atbildi jebkurā republikas iestādē, uzņēmumā, organizā- = ee | | cijā neatkarīgi no to pakļautības un valsts, kooperatīvā vai individuālā (privātā) a) | rakstura. Dažkārt tiek izteikta doma, ka Valodu likumu it kā varētu neattiecināt 4 | uz kooperatīvajiem un privātajiem uzņēmumiem, jo valsts valodas apgūšanas nepiejās | ciešamību šajos uzņēmumos noteiks to tirdznieciskās intereses. Tomēr šī sektora ph | iespējamā visatļautība var nonākt pretrunā ar pamattautas interesēm un vajadzīHa 4 | bām, tāpēc valsts valodas lietošanas noteikumiem jābūt visaptverošiem. vi ll! Ceturtkārt, kā izriet no tikko minēto pilsoņu tiesību garantiju nodrošināšanas, RES | | valsts valodas jēdzienā ietilpst valsts valodas prasmes atzīšana par nepieciešamu i ii arodkvalifikācijas rādītāju amatos un profesijās, kas ir saistītas ar pilsoņu apkal- — pošanu vai lietvedības sfēru. Obligāta valsts valodas prasmes prasība attiecas, pieALS. HU mēram, arī uz jebkura līmeņa tautas deputātiem, jo citādi deputāta darbā nav vi, | | iespējams garantēt pamattautas interešu un vajadzību ievērošanu. pērt | | Ir kategoriski noraidāms mēģinājums šādu obligātu republikas valsts valodas Sr prasmes prasību kvalificēt par spaidiem pret krievu tautu un citiem krievu valodā tā SA runājošajiem. Savulaik (š.gs. 20.—30. gados) Latvijā līdzīgā pozīcijā bija vācu tauif) 3 | ta un valoda un līdzīga bija arī vāciešu reakcija pret latviešu valodu kā valsts valoKids || du neatkarīgajā Latvijā. Sarežģītās situācijas pozitīvā atrisinājuma atslēga ir demote | | krātiskajā pieejā: citnacionālās lieltautas valodas uzspiešana mazajai tautai tās etft ka | niskajā dzimtenē ir kvalificējama par nacionāliem spaidiem, kas raksturīgi imperiā- (liai listiskajai koloniālisma un arī okupācijas politikai, turpretī prasību apgūt kādas Bs teritorijas pamattautas valodu cittautiešiem, kas pārcēlušies uz patstāvīgu dzivi ier | šajā teritorijā (kaut arī nu jau vairākās paaudzēs), nevar kvalificēt ne par koloniid zacijas, ne par okupācijas politiku. Tā vienkārši ir lietu katiba, un šāda prasība fel ši tēvutēvu zemē attiecīgajai tautai ir dzīvības un nāves jautājums. mc i Ir svarigi izprast atškiribu starp prasibu vispar obligati apgūt valsts valodu pie2 | piedu kārtā un prasību apgūt valsts valodu tiem, kas brīvprātīgi izvēlas amatu un a profesiju, kur valsts valodas prasme ir obligāta, — tāpat kā šuvējai prasme šūt, Rus mūrniekam — mūrēt, frizierim — apgriezt un ieveidot matus u.tml. lia | Piektkārt, valsts valoda republikā nozīmē, ka tās apgūšana uzskatāma par lietži derigu (nevis obligatu!) ari citnacionalajiem iedzivotajiem, kas pastavigi dzivo republikā. Tas ir šo iedzīvotāju pašu interesēs: lai vieglāk un nesagrozītā veidā būtu je iespējams uztvert valsts valodā sniegto informāciju, lai nebūtu valodas barjeras di aktīvai līdzdarbībai visos sabiedriskās dzīves procesos, lai varētu oriģinālā baudīt ci | nacionālās kultūras sniegumus teātros, koncertos, grāmatās, radio un televīzijas BE] raidījumos u.c. Un, tāpat kā ir lietderīgi apgūt krievu valodu starpnacionālās sazii | nas vajadzībām PSRS mērogā, tāpat republikas valsts valodas apgūšana ir lietderī- ~~ ga starpnacionālās saziņas vajadzībām republikas ietvaros. Atgādināšu PSRS pet Valodu likuma 7. pantā ierakstīto tekstu, ka krievu valodas „kā obligāta mācību sata priekšmeta* mācīšana skolās „tiek garantēta apjomā, kāds ir pietiekams starpnacio- "rā nālās saziņas vajadzībām PSRS teritorija“. Analoģisks formulējums izmantojams alias arī republiku Valodu likumos attiecībā uz republikas valsts valodas mācīšanu starpel nacionālās saziņas vajadzībām republikas teritorijā. ————————————————— ii LT a ais a EE DV DA, EE es Z IIS hi. a au i |] ir Saima aa SE AR a 58 HS 7 Bc Sk Cth BEE ale sd Ct io ar ARLE raibo T os nan A CRP io ies Re Lai visi republikas iedzīvotāji apgūtu republikas valsts valodu, liela nozīme paš2 RE — Teizėja posmā ir psiholoģiskās barjeras pārvarēšanai. a Barą Sestkārt, valsts valodas jēdzienā ietilpst arī nacionāli teritoriālā pazīme. Tas noats #0 zīmē, ka, respektējot demokrātiskas pieejas principus, par valsts valodu republikā R ir pasludināta šīs teritorijas pamatnācijas valoda, t.i., tās tautas valoda, kurai šī PE teritorija ir etniskā dzimtene un kura ir devusi republikai (valstij) nosaukumu. IE zi a Ir kategoriski noraidāms Lielajā padomju enciklopēdijā dotais apgalvojums tk a par valsts valodas sakaru tikai ar buržuāzisku iekārtu, jo sociālistiskā valstī neesot 18 5 pieņemama viena obligāta valsts valoda visām tautām. Šādu teoriju, pirmkārt, jau FE liek apšaubīt pati PSRS valodu politikas prakse, kur visu laiku ir skaitijusies un vēl Užas joprojām skaitās sociālistiska iekārta, bet kur krievu valoda reāli ir valsts valoda | Go (turklāt ka tīšs PSRS realizētās valodu politikas rezultāts). Otrkārt, lietu loģikas 1 į a Ga un cilvēka tiesību ievērošanas prasības jau nosaka to, ka nacionālajai valodai attieCīgā nacionālajā teritorijā ir jābūt iespējām pastāvēt un attīstīties kā attiecīgās taui aiļu 4 tas sazināšanās līdzeklim. Kur gan citur pasaulē tai būtu tādas tiesības un iespējas? Un nevar uzskatīt par sociālistisku tādu kārtību, kad mazai tautai uzspiež valdoiš i ed šās lieltautas valodu, bet par buržuāzisku — prasību ļaut tautai vispusīgi lietot ea savu dzimto valodu visas sfērās savā etniskajā dzimtenē un likt cienīt šo valodu RE arī citu tautu pārstāvjiem, kuri uzsākuši vai turpina pastāvīgi dzīvot šajā teritorijā. Kia | * al Attiecīgās nacionālās valodas un tautas dominējošā loma savā etniskajā tēvupn Ši tēvu zemē ir kila un garantija valodas un tautas pastāvēšanai. Cita ceļa valodas 2.3 — un tautas pastāvēšanai nav. Turpretī, pasludinot par valsts valodu valdošās lielpre. (3 tautas valodu citnacionālajā teritorijā, tiek kultivēta vardarbības politika, kas vērs- © ta uz mazās tautas apspiešanu un iznīcināšanu, jo tā nenovēršami rada mazās tau- | ri tas un tās valodas pilnīgu asimilēšanos. Politikā līdzīgu parādību apzīmē ar vārdu A Visbeidzot, ir svarīgi definēt terminu valsts valoda un oficiālā valoda attieksmes oe + konkrētajā Baltijas republiku valodas situācijā, jo dažādās pasaules valstīs galveIr 2%, no valodu sauc gan par valsts valodu, gan par oficiālo valodu, bet ir arī valstis x 3 (Pakistāna, Šveice), kur abu terminu nozīme tiek šķirta”. sa. Tuvāk analizējot Baltijas republiku Valodu likumus, secināsim, ka tājos ir parek i dzēta katrai republikai sava viena valsts valoda, tomēr, tā kā jebkurš pilsonis ofim). ciālos darījumus var kārtot pēc brīvas izvēles valsts valodā vai krievu valodā (tāir tad lidztekus valsts valodai par oficiali lietojamu ir atzita ari krievu valoda), tad ka varam secināt, ka šajos likumos ir paredzētas divas oficiālās valodas. Tātad BaltiTe jas republiku Valodu likumi paredz šķirt jēdzienus un terminus valsts valoda un SEA. oficiālā valoda, turklāt vēl jāpiebilst, ka krievu valodai šajos likumos faktiski jau paredzēts oficiālas valodas statuss, kaut arī likumu tekstā tas tā nav definēts. Tāi dėjadi savukārt var uzskatīt, ka starp Baltijas republiku Valodu likumiem un PSRS Valodu likumu, kurš krievu valodu ir pasludinājis par oficiālo valodu PSRS teriSAMA torijā, nav īpašas pretrunas (kam pārejas periodā uz Baltijas republiku reālu neat3 karību, manuprāt, ir sava loma). tad i at Druviote.l; Valoda un omā iu, MA DĀR GP To i 2 ak, ESA VS, - eh ite Te TN en ri hE Tei ias Fa TE OC a C A P Taš pra =. a. dm kis ies os tai rats Kane Ao Ta šu ia. ai =k or Lk sūkni. „iai Fa Nat Tian Se Ra Telis tadi Pirmais gads, kad latviešu valoda Latvijā tiek pakāpeniski ieviesta kā valsts i. valoda, ir izvirzījis jaunus uzdevumus gan visai sabiedrībai, gan arī tieši valodniebi: RE, kiem, īpaši terminoloģijas un valodas kultūras jomā. Izvēršoties latviešu valodas fa al funkcijām, valodas praksei kļūst īpaši nepieciešami dažādi valodas materiāla krāPr jumi un rokasgrāmatas un jo īpaši terminu vārdnīcas, kas līdz šim lielā mērā bija TEAS tikai valodnieku un redaktoru interešu objekts. Aktualizējas arī vairākas valodas — ra normalizācijas problēmas. SIKA Terminoloģijā līdztekus nozaru terminu apkopošanai un terminu sistēmu izstrādei F t ; aktuāla ir vienotu principu izstrāde izstrādājumu marku apzīmējumu rakstībā iztikt un atveidē no citām valodām. Līdz šim daudzos izdevumos marku apzīmējumi tā tika rakstīti krievu burtiem. Latvijas ZA Terminoloģijas komisija noteikusi, ka Big y latviešu valodā visi marku apzīmējumi, kā arī augu un dzīvnieku šķirņu nosaukumi — un iestāžu nosaukumi latviešu valodā rakstāmi latviešu resp. latīņalfabētiskajā By rakstībā, burtiskos apzīmējumus transliterējot, vārdiskos — transkribējot (piemēGētes ram, lime BF-2, nevis „līme BO-2*). Speciālajā literatūrā, nomenklatūras rādīA tājos u.tml. vajadzības gadījumā blakus latviskajos tekstos lietotajam variantam £1 dodams apzīmējums oriģinālvalodā. Latīņalfabētisko valodu apzīmējumi tiek satā: glabāti oriģinālrakstībā, turklāt augu šķirņu oriģinālnosaukumi rakstāmi vienpēPhy į diņās (rožu šķirne ‘Gaujarde’). ih Citu valodu ietekmē daudz neskaidrību un kļūdu valodas praksē ir vārdu un Ti | uzvārdu rakstībā latviešu valodā. Uz latviešu valodu tiek automātiski pārcelti citu oe valodu rakstības paradumi, piemēram, uzvārdu rakstība bez galotnes, vīriešu ši alų dzimtes uzvārdu formas sievietēm, nepareiza lietuviešu vārdu un uzvārdu galotnes —— kr formas atveide latviešu valodā (liet. Antanas->latv. Antans, nevis „Antanas“) CI u. c. Ļoti nepieciešami valodas praksei attiecīgo instrukciju atkārtoti (atjaunināti, rikių papildināti) izdevumi. Kia) Paplašinoties latviešu zinātnieku kontaktiem, ir jāatrisina vienotas rakstības jaube dēt tājums. Ārzemju latviešu darbos pareizrakstībā iekonservēti tie likumi, kādi latviešu tā valodā bija spēkā š. gs. 20.—30. gados. Savukārt Latvijā daļa pareizrakstības noTarma teikumu ir mainīti, pieskaņojot tos latviešu valodas attīstības stāvoklim jaunākajā Bo laikā. Vienotai rakstībai un vienotai latviešu valodai pasaulē ir ne tikai lingvistiska iisu nozīme vien. Tam ir liela nozīme arī tautas nacionālajā vienotībā vispār. i sk Jaunaja valodas situūcija sabiedriba arvien vairak apzinas, ka valoda ir ne tikai = sabiedribas attistibas lidzeklis, bet ari tas faktors, t.i., viens no sabiedribas attisi tibas dzinējspēkiem, kam ir liela loma gan atsevišķas individualitātes ka personitip | bas attīstībā, gan sabiedrības attīstībā kopumā. Soe hy te sējā Ht) iš dies tat V I sā 0 VALSTYBINE KALBA PABALTIJO RESPUBLIKOSE At ih Paskutiniy dešimtmečiy antidemokratiné TSRS kalby politika, sparčiai rusifikavusi TSRS Fis kalbas ir tautas, sukėlė respublikų vietinių nacijų nora ginti savo kalbas nuo pražūties ir garantuoti vadi pt valstybinę jų apsaugą, suteikiant joms respublikos valstybinės kalbos statusą. Tarsi potvynio bani | ga šis procesas apėmė visas Tarybų Sąjungos respublikas, kartu iškeldamas problemų, susijusių Janis m=. S ai Agel Zitāja ia At ak Mūrs, PTA, gpl cor ol ie a Pu. IEalIEM 4 | R Adis BE ee Ai ži EI Dan. © Tel Ree : % šia Fat Bryn ASS T" it Lat. ai p a 1 su rusiškai kalbančių gyventojų protestais. Šiems gyventojams nerimą kėlia rusų kalbos funkciju tina siaurinimas kitatautése respublikose, ir dēl to skleidžiamos kalbos, kad ten pažeidžiamos jų teisės. I d“ ik Norint išspręsti iškilusias problemas, labai svarbu sukurti valstybinės kalbos teoriją, remiantis fi Ash — pasauline kalbų politikos praktika. karas, ta S Kaip rašoma „Didžiojoje tarybinėje enciklopedijoje“, valstybine paprastai pasirenkama kalba | tos nacijos, kuri įkūrė valstybę arba kuri valstybėje viešpatauja. Demokratinis yra tik pirmasis is 1 Kia sprendimas, ir kaip tik jis taikomas Pabaltijo respublikose (antrasis sprendimas paprastai naudojaAEA mas imperialistiniy šaliy kolonijose ir okupuotose teritorijose). go i Ryškių skirtumų esama ir tarp įvairių pasaulio šalių valstybinių kalbų funkcijų, pradedant y, hr ay nuo visiškai minimaliy, pavyzdžiui, Singapūre, kur valstybine kalba atlickamas tik himnas ir sakopl VaR of mos oficialios kalbos, iki visapusiško jos vartojimo visose žmonių veiklos srityse. Nevienodos pai Re: * skelbtų valstybinių kalbų funkcijos ir įvairiose TSRS respublikose. Tai priklauso nuo susidariuNese! iy siy konkrečiy istoriniy salygu. Ąą ia Valstybinės Pabaltijo respublikų kalbos turi ilgą raidos istoriją, valstybinės kalbos statuso in : a r, patirtį, jos visapusiškai vartotos visose gyvenimo srityse, įskaitant raštvedybą, mokslą ir techniką. diay, i a švietimą, teiseną ir t.t. | jų ara "a Pabaltijo respublikų atžvilgiu (išvados daugiausia daromos iš Latvijos kalbinės praktikos) į valstybinės kalbos supratimą įeina: | ir ki tr 1) kalbos ir tautos valstybinis gyvenimas, t.y. valstybė garantuoja kalbos išsaugojimą ir vartojij L EA ma, rūpinasi visapusišku kalbos tyrinējimu ir ugdymu ir t.t.; gi i tā 2) visapusiško kalbos funkcionavimo visose valstybinio, visuomeninio ir kultūrinio gyvenimo dušā = srityse garantavimas, įskaitant įstaigų raštvedyba, mokymo procesą, teiseng ir t.t.; + ho 3) pilietinés teisés vartoti valstybine kalba visoje respublikos teritorijoje garantavimas; ib IX r - AED 4) šios kalbos laikymas aptarnavimo sferos ar raštvedybos darbuotojy kvalifikacijos rodikliu; iz ARCH tai reiškia, kad tose srityse gali dirbti tik asmenys, mokantys valstybinę kalba; (Ee aR 5) visų gyventojų, taip pat kitataučių, nuolat gyvenančių respublikoje, valstybinės kalbos mokčjiira aa x mo pravartumas; naudinga, kad visiems gyventojams būtų prieinama originali informacija, perAng = — teikiama valstybine kalba, taip pat ta kalba sukurtos kultūros vertybės (teatrai, koncertai, knygos, radijas, televizijos laidos ir kt.); Ta i 6) demokratinio nacionalinio ir teritorinio požymio laikymasis — valstybine kalba skelbiama a: a kalba tos vietinės nacijos, kuri yra davusi valstybei (respublikai) pavadinimą, yra jos etninė tėvynė: © Latvijoje — latvių, Lietuvoje — lietuvių, Estijoje — estų kalba. sak: Nepagristu reikia laikyti teiginį (žr. Didžioji tarybinė enciklopedija), kad valstybinė kalba būra dinga buržuazinei santvarkai. Jeigu valstybine kalba priimama vietinės tautos kalba jos protėvių — žemėje, tai rodo ne esant buržuazinę santvarką, o tik teisingą sprendimą, ginantį kalbą ir tautą jos tis: sad etninėje tėvynėje. O jeigu kitos nacijos žemėje valstybine (ar oficialiaja) skelbiama ir priimama "bi 2 viešpataujančios nacijos kalba, tai jau yra prievartos aktas, kolonizacijos ar okupacijos, kurią vykdo antidemokratiné, imperialistiné valstybė, liudytojas. ją ra Analizuojant valstybinės kalbos supratimą Pabaltijo respublikų sąlygomis ir priimtų tose resji i — publikose Kalbos įstatymų pagrindu, reikia pažymėti, kad terminą valstybinė kalba reikia skirti hE nuo termino oficialioji kalba, o tai dažnai nedaroma. Pagal Kalbos įstatymus respublikose valsji als tybinė yra tik viena kalba — vietinės nacijos kalba. Tuo pačiu numatoma, kad oficialiam bendra- — vimui kiekvienas pilietis gali pasirinkti bendravimo kalba — valstybinę (latvių ar kitą) arba rusų, i pi Vadinasi, oficialiomis laikomos dvi kalbos. il 4 Valstybinės latvių kalbos vienų metų praktika Latvijos respublikoje parodē, kad naujomis ap- * linkybēmis visuomenei, tuo pačiu ir kalbininkams, tenka spręsti daug naujų uždavinių, ypač kalbos kultūros ir terminologijos sferoje. Dėl latvių kalbos funkcijų išsiplėtimo kalbinei praktikai labai ias reikalingi įvairūs kalbinės medžiagos rinkiniai, kalbos kultūros žinynai, terminų žodynai, kurie ki iš iki šiol buvo tik kalbininkų ir redaktorių interesų objektas. Visų šakų Latvijos, taip pat ir viso pasauKET, a lio mokslininkų bendradarbiavimas aktualina nemaža kalbos norminimo problemų, tarp jų įvairių ii savo ir užsienio gaminių markių pavadinimų rašybos vieningų principų nustatyma, augalų bei i Ši gyvūnų rūšių, įstaigų pavadinimų rašy mąįrapskritai vieningų latviųkalbos xašybos: taisyklių reisal Lge = r F SH F iE i 0 ž rūpi as ss BC mp i ARTIS dt Sr ER. lb; Mā LI ŠE io BESS OE JE eT Th GS RE N Kas“ as ERB ki Or dk cikls Šš Shall oe rt GE EE MES VV le (op PE, i kalinguma. Mat užsienio publikacijose užkonservuoti III ir IV mūsu šimtmečio dešimtmečių rašy- — 1 il bos principai, o pačioje Latvijoje ilgainiui kai kurios rašybos taisyklės buvo pakeistos. ir A Naujomis salygomis visuomenč vis geriau suvokia, kad kalba — ne tik visuomenés kitimo prierk. X | monė, bet ir veiksnys, t.y. viena iš visuomenės, taip pat ir kiekvienos asmenybės kaip kolektyvo sitas nario, varomųjų jėgų. ur. E : Sk MALE. AS Eg et Tim 5h ~~ STATE LANGUAGE IN THE BALTIC REPUBLICS AT CH cd jiktas rie fi 4 A Fi kr F Summary ; SE | vie tatto ih k — Antidemocratic language policy in the former USSR over the past 50 years, known as the Rusį 4 i sification of other languages and nations, has brought many languages to their death, therefore mis 4 it was decided to grant the State Language status to the language of the indigenous nation of the = republic in order to guarantee State protection. The same legal acts were adopted in all ex-Soviet oo 4 republics. These processes were accompanied by different problems connected with dissatisfaction — : ofthe Russian people, who felt being suppressed in their rights of free usage of the Russian lanš "A guage all over the former USSR. LU ; For settling these problems, it was necessary to work out the theory of State Language and to šakai i acguire the experience of language policy in other countries of the world. Je ia The State Language functions are granted to the language of the nation which has founded i Hie |. the State or to the language of the nation which is ruling in the State. Only the first wayds i ‘4 democratic and exactly this way took place in the Baltic republics. jj = 1 The world experience in the functions of the State Language is different: from minimal (for a rim 1 instance, in Singapore) to many-sided (in many developed countries). A 1 The necessity for State Language was not of utmost importance in all Soviet republics. It k ts 4 depended on concrete conditions arising in the course of the historic development of nations and g 1) 3 countries. i A: J The languages of indigenous nations of the Baltic republics have a long way of historic develop- ———— 4 ment. These languages have acguired the State Language status experience, too. At present, the 4. pē 3 State Language in the Baltic republics (particularly in Latvia) means that: x K 5 1) the language is taken into the State protection and the State secures its existence, usage, it 1 study and development; r | 2) the language has to be polyfunctional: it must be used in all fields of governmental, social, ES j| cultural activities, also in business correspondence, education, legal proceedings, etc.; A b= vad 3) civil rights of using the State Language must be provided throughout the territory of the V aC republic; i i, ji 4) the acguirement of the State Language should be regarded as a gualification index and therehi k 1 fore compulsory for state officials and public employees; . he it 3 5) the acquirement of the State Language to a certain degree is necessary for all people of other HE ką | 4 nationalities permanently living in the given republic in order to understand better the information (it > A in original, not in translation, in order to enjoy the advantage to hear theatre performances, conį { certs, radio and TV broadcasts in original, etc.; to . 6) a democratic approach to the language problem demands that the ethno-territorial principle + žė | vi should be adopted, i.e., the language of the indigenous nation of the corresponding territory funcaci | | tions as the State Language. kis, | J The status of the State Language is bound up with the extension of a functional area of that At 1 1 language. aiti ki į ; This in its turn makes the society and linguists responsible for terminology and language culAAL ture. Normalization of language becomes more actual. F x-€ l i In the new linguistic situation, it is evident that language is not only a means, but also a factor, pina | = a motive power of the development of society. — J! BERLE: b oe A ERY and ga oi | | mūs) ētrtigtdoa itt! gidīņcātsē OL 140 gia) (Er £0 3 4 S CIS Tem pat. 1912. Nr. 20. PIM Pete VĒL HAST Vē (V Suraimjalt 2ovaiodiad = an | BS @ : k Mo Ea, aisiais Fe Eien < Salas ERE SRA Ps AAA 4 A (ki pa KO ci KA Se os AR rankinė IRR ĒRA < Vr ša iem ; | ABS fen ah EE La + DRI teis ion, Nisa Kg JV pā UN WT