Benennungen des Zaunes aus liegenden Hölzern in der Lexik lettischer Mundarten

ACTA LINGUISTICA LITHUANICA LIETUVIŲ KALBOTYROS KLAUSIMAI XLIII (2000) Ineta KURZEMNIECE Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts, Rīga GULŽOGU NOSAUKUMI LATVIEŠU VALODAS IZLOKŠŅU LEKSIKĀ No seniem laikiem līdz pat mūsu dienām cilvēki ir centušies norobežot un aizsargāt kādu pieminamas vietu, apmetni, vēlāk lauku sētu vai savrupmāju. Šim nolūkam Latvijas teritorijā celti daudzi atšķirīgas konstrukcijas žogi, tai skaitā arī gulžogi (skat., piem., etnogrāfu pētījumus par žogu veidiem: Cimmermanis; Jaunzems; Krastiņa; Kundziņš). Pēc arheologu atzinumiem gulžogu taisīšanas pirmsākumi datējami ar 1. g.t. p.m.ē. otro pusi (Sedovs 1992: 34). Arheoloģisko izrakumu apraksti liecina, ka Latvijas pilskalnu malās gulžogi bijuši plaši lietoti, piemēram, to paliekas atrastas Ķentes pilskalnā, kas bijis apdzīvots no 5.–9. gs. (Stubavs 1976: 40), Āraišu ezerpilī, kas celta ap 830. g. (Apals 1993: 6), Mežotnes pilskalnā, kas izveidots ap 8., 9. gs.(Sedovs 1992: 105). Gulžogi ir ierobežojuši arī Latvijas pilsētas. To apliecina, piemēram, J. K. Broces Rīgas pilsētas zīmējums 1499.g. u. c. (Broce 1992: 19). Vēlākos laikos saimniecības un lopu ceļu malās gulžogus cēla zemnieki, kuri dzīvoja mežiem bagātās vietās. Gulžogu taisīšanā sastopami lielākoties divi paveidi: 1) zemē ap 3 pēdu dziļumā ierakti 1,5 līdz 2,0 m gari stabi, kam abās pusēs ar cirvim līdzīgu darba rīku ar platu asmeni iekaltas renes. Stabi rakti apmēram no 3 līdz 7 m attālumā viens no otra. Starp stabiem gulnieši likti dažāda resnuma koki, kuru gali tika nospriegināti stabu renēs; 2) stabi pa 2 blakus ierakti zemē, bet gulkoķi pie tiem piestiprināti ar klūgām. Lai ietaupītu kokmateriālu, starp gulkoķiem likti kluciši. Gulžogi bija pazīstami visā Latvijas teritorijā, bet pēc etnogrāfu atzinumiem visilgāk saglabājušies Kurzemē, Ziemeļvidzemē un Latgalē. Mūsdienās gulžogi vairs netiek taisīti. Lai gan gulžogi mūsdienās vairs netiek lietoti, tomēr gan rakstu avotos, gan izlokšņu leksikā nosaukumi ir rodami. Šajā rakstā aplūkota minētā žogu veida nosaukumu daudzveidība Latvijas novados, arī vārdnīcās, pievēršoties galvenokārt nosaukumu semantiskajam un cilmes aspektam. Literārajā valodā gulžogu apzīmēšanai lietoti vairāki nosaukumi – gulžogs, gulšeta, gulkuoku žuogs (LLVV 3, 173), slita ‘no gulbaļķiem veidots žogs’ (LLVV 71, 597), bet kā apvidvārds vārdnīcā iekļauts nosaukums kritenis (arī krītenis) ‘žogs, kurā šķērskoķu gali balstās stabu gropēs’ (LLVV 4, 439). 1. Visvairāk latviešu valodas izlokšņēs lietoti tādi gulžogu nosaukumi, kuri raksturo žogu pēc: 1) tajā izmantotajām žoga daļām; 2) žoga daļu novietojuma veida; 136 3) žoga daļu apstrādes veida; 4) senuma; 5) darbības, kas raksturīga žogu taisot. Tie lielākoties ir vārdkopnosaukumi, kuros atkarīgais komponents ir vispārināts žoga apzīmējums, (sēta, ko lieto Zemgalē, Vidzemē un daļā Latgales izlokšņu, ž uogs, ko lieto Kurzemes, Zemgales un dažās Vidzemes un Latgales izlokšņēs, sētiņa, ko lieto sēliskajās izlokšņēs un sētmali, kuru kā vispārinātu žogu nosaukumu lieto daļā Latgales izlokšņu). 1.1. Tā izlokšņu leksikā pierakstīti guļžogu nosaukumi, to varianti, kuros ietverta norāde uz balkiem vai resnām kārtīm: Vārdkopnosaukums balkēnu sēta reģistrēts Ziemeļvidzemē, piem., Kūdumā – balkēnu sēt’s like leideriēm un cūkām, tur jau vaiga tād’s stiprāks. stabiem katrā pusē rievina. lika tād’s pusbalkēn’s iekšā tomū renē, vai nu plesc’s vai apaļ’s (Apv.). Vārds bālkis, no kura celma ar deminutīva izskaņu – ēns atvasināts vārds balkēns, lietots ar nozīmi ‘der Balken’ un līdz ar liet. bālkis, ig. pal’k aizgūts no vlv. balke ‘Balken’ (ME I 261; Sehwers 1936: 8; LEV I 105; Lgr 147§). Vārdkopnosaukums kritiņu žuogs ar sufiksu -in- atkarīgajā komponentā zināms vairs tikai no ME II 281 Nicā, bet ar sufiksu -en- atkarīgajā komponentā atvasinātais kritēņu žuogs reģistrēts izlokšņu vā kumos Grobiņā – bi tādi kritiņāti žuogi – rešni stabi, izzina a tādu platu ēveli tādu rievu un ta lik tā kritiņaja iekšā apaļus kuōkus (Apv.). Ar sufiksu -en-, iespējams, aizstāts seniskais -in- (Rudzīte 1964: 105). Variants kritēņu žuogs ar vienskaitļa ģenitīva lietojumu vārdkopnosaukuma atkarīgajā komponentā konstatēts EH I 656 literatūrā. Vārdi kritenis, kritiņis minētajos nosaukumos lietoti ar nozīmi ‘düne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen läst’ un atvasināti ar izskaņām -enis, -iņis no verba krist (liet. krìsti) (ME II 281; Lgr 144–5§). Atsevišķās latviešu valodas izlokšņēs sastopami guļžogu nosaukumi, kuros ietverta norāde uz bieziem dēļiem. Gludus biezus dēļus guļžogiem apaļkoku vietā sāka lietot vēlākos laikos, kad radās iespēja gatēros balkus sazāģēt dēļos. Vārdkopnosaukums blanku sēts reģistrēts apvidvārdu vā kumos 1936. g. Svētc iemā – blānk šēç. stabu sāņuos ir ruobi, kuruos saliek blankas, tagad gluudus apaļus dēļus, agrāk rešnas apaļas kārtis, kam tad aptēsa tikai galus, kas nāk ruobuos (Apv.). Vārds blānka lietots ar nozīmi ‘Planke, Bohle’ un ir aizguvums no vlv. blanke ‘t.p.’ (ME I 309; Sehwers 1936: 13). Vārdu savienojums dēļu sēta ar nozīmi ‘guļžogs’ pierakstīts vietumis latviešu valodas izlokšņēs, piem., Kūdumā – ziemel galā ar dēļu sēt’ nuo vien’s sien’s līdz 137 uōtrai bi nuōdalî¹ aitū būda (Grabis 1991: 67); vārdkopnosaukums dēļu žuogs zināms no Pļaviņām (A.), bet vārdu savienojums dēļu sētmalis sastopams dažviet Latgalē, piem., Ciblā – dieļu sàtmals. ap laidaru (A.). Vārds dēlis ir aizguvums no vlv. dele ‘das Brett’ (ME I 462; Sehw ers 1936: 26; LEV I 207). Latviešu valodā ir reģistrēts guļžoga nosaukums, kurā ietverta norāde uz žoga stabiem. Vārdkopnosaukums stulpeņu žuogs pierakstīts Kārsavā un Gaigalavā (Strods 1991: 49). Tā atkarīgais komponents ar deminutīva izskaņu -enš darināts no substantīva stulps ‘der Pfosten’ celma un izplatīts Latvijas austrumdaļas izloksnēs, piem., Kalupē – ka stat'ēnč tāisa, to sadzān stūlp'ēnč i pi stūlp'ēnu pīsyt kuorc (Reķēna 1975: 191) (par izskaņu -enš sīkāk skat. Lgr 146§, Rudzīte 1964: 317). Vārda stulps2 cilme ir neskaidra. Sakne stulp- iespējams, atvasināta no saknēm stelp- un stup-. Vārds sal. ar liet. stulpas, kr. столб un latv. stulbs (ME III 1104; LEV II 313). 1.2. Latviešu valodas izloksņu leksikā ir izplatīti guļžoga nosaukumi, kuri raksturo žogu pēc tā daļu novietojuma guļus. Tā bez literārajā valodā lietotajiem nosaukumiem (skat. iepr.) izloksnēs vietumis reģistrēti arī vārdkopnosaukumi gulā sēta, piem., Kaug ur os – gulā sēta (R.-Dr. 46); guldeļu sēta, piem., Jaunpiebalgā (A.). Vārds gulū ‘liegend’ saist. ar verbu guļt (ME I 678; LEV I 324). 1.3. Dažkārt izloksnēs guļžoga apzīmēšanai lietots nosaukums, kurā ietverta norāde uz žoga daļu apstrādes veidu. Vārdkopnosaukums gruopū žuogs zināms pagaidām tikai no Kursīšiem (VMP). Vārds gruōpe lietots ar nozīmi ‘die Hohlkehle, Nute, Rinne, Felze’ un aizgūts no vlv. grope (ME I 671). 1.4. Vietumis izloksņu leksikā reģistrēts guļžoga nosaukums, kurā ietverta norāde uz žoga seniskumu. Vārdkopnosaukums tēvu sēta pierakstīts apvidvārdu vā k umos Valmierā – žēna gaduos rezēju arī guļkuoku sētu, kuo sauca par tēvu sētu. tādai vajaga dauz un labi rešnu kuoku bluķus. Vārds tēvs sal. ar liet. tēvas un ir mantots (ME IV 177). 1.5. Latviešu valodas izloksnēs lietoti tādi guļžoga nosaukumi, kuros ietverta norāde uz darbību, kas raksturīga žogu taisot. ME IV 289 reģistrēts nosaukums tvāra Mēmelē un tvāre Mēmelē un Neretā. Mūsdienu izloksņu vākumos rodams variants tvora (LVDA). Vārds tvāra ‘ein Zaun aus horizontal liegenden Stangen’ (liet. tvorà ‘Zaun’) ar derivatīvām galotnēm -a, -e darināts no verba tvert (ME IV 289). Tā kā nosaukums reģistrēts Lietuvas pierobežā, tas varētu būt aizguvums no liet. tvorà ‘Zaun, Hecke, Grenzmauer’, kurš saist. ar ssl. tvarm ‘Erzeugnis, Gegenstand, Shopfung’, p. twarz ‘Gesicht, Antlitz’ u.c. (Fraenkel 1962: 1155). 138 ā-celma nosaukums slita ar nozīmi ‘guļžogs’ sastopams vairs tikai vārdnīcās – ME III 933–4 Latgalē, Mētrienē un Zasā, bet o-celma nosaukums slits – ME III 933 Lubānā, Neretā un VMP materiālos Asūnē. Vārdkopnosaukums slitu sētiņa ar nozīmi ‘ein aus liegenden hölzern gemachter Zaun’ reģistrēts ME III 934 Zasā un uzskatāms par vārda slita vai slits precizējumu. Seniskais no verba sliet (liet. šlieti) skaņu mijā ar izskaņām -ts, -ta darinātais nosaukums izloksnēs pārnests uz jaunākām žogu formām (ME III 933–4; LEV II 230; Fraenkel 1962: 1006; Lgr 199, 201§; Skardžius 1943: 181–3§). 2. Bez jau minētajiem latviešu izloksņu leksikā lietoti tādi guļžogu nosaukumi, kas radušies metonīmiska pārnesuma rezultātā, balstoties uz reāliju sakaru. Guļžogu nosaukumos ir izmantota sinekdoha – “...metonīmija, kuras pamatā kvantitatīva rakstura attieksmes starp parādībām” (Paegle,1980: 11). 2.1. Vairāki guļžogu nosaukumi radušies metonīmiska pārnesuma ‘žoga daļa’ → ‘žogs’ rezultātā. Tā baļķa vai resnas kārts nosaukumi kritenis, kritinis (skat. iepr.) izloksnēs var tikt lietoti arī paša guļžoga apzīmēšanai, piem., ME II 281 vārds kritenis lietots arī ar nozīmi ‘Zaun von dünnen Balken od. dicken Stangen, deren Enden man in die Rinner zweier Pfosten von oben hinein fallen läßt’ literatūrā, bet EH I 656 vārds kritinis pierakstīts ar tādu pat nozīmi Dunikā (sal. skat. arī LLVV 4, 439 reģistrēto nosaukumu kritenis, kritinis nozīmi). Izņemamas žoga kārts nosaukums vārstulis izloksnēs var tikt lietots arī guļžoga nosaukšanai, piem., ME IV 509 vārds vārstulis reģistrēts ar nozīmi ‘=galšēta’ Gudeniekos. Vārds vārstulis ar izskaņu -ulis ir atvasināts no verba vārstīt celma (ME IV 509; Lgr 163§). 2.2. Viens guļžoga nosaukums latviešu valodas izloksnēs radies metonīmiskā pārnesuma ‘žogs’ → ‘žoga daļa’ rezultātā. Tā nosaukums bulverķis izloksnēs tiek lietots žoga guļkoku apzīmēšanai, piem., etnogrāfiskajos aprakstos par Kurzemi rodams vārdkopnosaukums bulverķu žuogs (Jaunzems 1940: 20; Kundziņš 1974: 254), tas reģistrēts arī izloksņu vā kumos Stendē – bulvērķ žuoks ‘ein aus dicken Holzstangen gemachter Zaun’, kur bulvērķs lietots ar nozīmi ‘dicke Zaunstange’ (Mund. St II 75). Variants ar vienskaitļa ģenitīva lietojumu nosaukuma bulvērķa žuogs atkarīgajā komponentā reģistrēts VMP materiālos Laidzē, Strazdē, Spārē, Lubezerē un Libāgos. Dažviet izloksnēs nosaukums var tikt lietots kā vārda bulverķis precizējums: sal. latviešu valodā nemotivējams guļžoga nosaukums bulverķis ‘Bollwerk’ minēts rakstu avotos kopš 18. gs., piem., St I 31; U I 40; bulverķis ‘no gariem resniem kokiem taisīta sēta’ Blīdienē (Etn. III 162). Nosaukums rodams arī tautasdziesmā, kas pierakstīta Rundālē – Ko mēs, brāļi, darīsim? / Ņemsim mēs tās vecas meitas. Kamēr kāzas turēsim, / Tamēr miļi dzīvosim; Kad jau kāzas pagalam, / Sit pierē, grūd mucā, 139 Sit pierē, grūd mucā, / Sasit viņas pulverī Nāks rudens, vanderzeļļi / Izpirks viņu mārciņām, Pavasarā izšaudīs / Pa tiem Rīgas bulverkiem (LD II 13017 8. var.). Guļžoga nosaukumam bulverķis izlokšņēs konstatēti daudzi varianti, piem., fonētiskais variants bulveķis pierakstīts LD II 13017 8. var. no Mežotnes, bulvērģis sastopams Zvārde un Lutriņos (LVDA), bet bulvēģis – izlokšņu vākumos Ciecerē (būlvēģis: mietam abās pusēs renes, tanīs kāršu gali; starp kārtīm kluci-ši nepilnu pēdu, lai cūka’s nevar izlist cauri LVDA). Variantu bagātība parasti raksturīga aizguvumiem, jo “.. dzirdot runā kādu svešu, mazpazīstamu vārdu, tas ne vienmēr tiek uztverts adekvāti izrunātājam, un līdz ar to iespējami dažādi individuāli pārveidojumi (Kagaine 1993: 12; par to skat. arī Jansone 1998: 75). Vārds bulverķis un tā varianti ir aizgūti no vlv. bolwerk ‘Schanz-, Befesti-gungs-, Festigungswerk’ (Sehwers 1936: 20). Aizgūts no vlv. bolle ‘Bohle’ + rick ‘lange Stange’ un tātad latviešu valodā nemotivējams ir arī nosaukums būldrīkis, kas reģistrēts EH I 250 Dundagā ar nozīmi ‘ein ziemlich hoher, zwischen Gebäuden befindlicher guļžogs mit grossen Pfählen’. 3. Atsevišķās latviešu valodas izlokšņēs ir konstatēti guļžogu nosaukumi, kuru semantiskā motivācija un cilme ir neskaidra. Viens no tiem ir vārdkopnosaukums kreteņu šēta, kas zināms pagaidām tikai no ME II 274 bez vietas norādes: kreteņu šēta ‘=šēta, kur šķilas cita uz citas saliktas virsū’. 1995. g. veiktajā aptaujā Mērdzenē pierakstīts vārdkopnosaukums lūkņu sētmalis. Arī tā atkarīgā komponente cilme un semantiskā motivācija ir neskaidra. 4. Vietumis latviešu izlokšņu leksikā un rakstu avotos ir saglabājušies guļžogu sastāvdaļu nosaukumi, ar kuriem iespējams bijuši darināti arī guļžogu nosaukumi. Pagaidām tikai no rakstu avotiem zināms nosaukums ar sakni kamp- – kampine ‘kritenis, žoga koks, ko ieliek starp diviem stabiem guleniski’ Etn. I 121 Ničā un ME II 151. Nosaukums, šķiet, darināts no verba kampt celma ar izskaņu -ine un iespējams norāda uz darbību, kas raksturīga žogu taisot (Lgr 144–5§§). Šajā gadījumā guļžogu taisot, žoga koki tika guleniski iestiprināti jeb iekanpti nevis viena staba renē, bet gan starp diviem stabiem. VMP materiālos Dvietē konstatēts žoga guļkoku nosaukums žerģi. Vākumos no izlokšņēm, kā arī rakstu avotos žogu nosaukumi ar šo vārdu nav rodami. Vārds žerģi ir aizguvums no kr. жердь ‘срубленное целикоть и очищенное дерево’ (Даль 1989: I, 534), bet, piemēram, bijušās Vladimiras Suzdaļskas kņazistes, kura pastāvēja 12., 13. gs., teritorijā Krievijā nosaukums nozīmēs pārnesuma ‘žoga koks’ → ‘žogs’ rezultātā apzīmē arī guļžogu (Мельниченко 1974: 129). 140 Kā redzams, Latvijas teritorijā lietoti dažādi nosaukumi gulžogu raksturošanai. Nosaukumiem izmantoti gan mantoti, gan galvenokārt no vācu valodas aizgūti vārdi. Līdz ar gulžogu izzušanu no Latvijas iedzīvotāju sadzīves, arī aprakstītie nosaukumi neglābjami izzūd no mūsdienu runātāju valodas vai iegūst citu nozīmi. SAĪSINĀJUMI g. – gads gs. – gadsimts g.t. – gadu tūkstotis ig. – igauņu kr. – krievu latv. – latviešu liet. – lietuviešu piem. – piemēram p.m.ē. – pirms mūsu ēras p. – poļu saist. – saistāms sal. – salīdzināms skat. – skatīt skat. iepr. – skatīt iepriekš ssl. – senslāvu t.p. – tas pats u.c. – un citi var. – variants vlv. – viduslejasvācu LITERATŪRA A.: 1995. autores organizētā aptauja par žogu nosaukumiem. Apals J. 1993: Āraišu ezెrpils, Cēsis. Apv.: Latviešu apvienotā apvidvārdu kartotēka. Broce J. K. Zīmējumi un apraksti 1–2, Rīga, 1992–1996. Cimermanis S. 1994–1998: Būves un to izmantošana lībiešu ciemos. – Līvli, Rīga, 1994, Nr. 8–12; 1995, Nr. 1–7; 1996, Nr. 1–12; 1997, Nr. 1–4; 1998, Nr. 1–2. Cimermanis S. 1990: Latvijas sēta gadsimtu gaitā. – Dabas un vēstures kalendārs 1991, Rīga, 187–197. EH: Endzelīns J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai 1–2, Rīga, 1934–1946. Etn.: Etnogrāfiskās ziņas par latviešiem. – Laikraksta „Dienas lapa“ pielikums 1–4, Rīga. Fraenkel E. 1962: Litauisches etymologisches Wörterbuch 1–2, Heidelberg-Göttingen. Grabis R. 1991: Kūduma izlokšnes teksti, Rīga. Jansone I. 1998: Vārda cilme un tā semantiskā motivācija (latv. piedurkne). – Lietuviešu kalbotyros klausimai 40, Vilnius, 74–79. Jaunzems J. 1943: Kurzemes sēta. Etnogrāfisks apcerējums, Rīga. Kagaine E. 1993: Dialektālās un vispārlietojamās leksikas attieksmju raksturojums. – LZA Vēstis, Nr. 7., 8–17. 141 K r a s t i ņ a A. 1963: Zemnieku celtnes Vidzemē 19. un 20. gs. – Arheoloģija un etnogrāfija 5, Rīga, 159–192. K u n d z i ņ š P. 1974: Latvju sēta, Stokholma. LD : B a r o n s K., V i s e n d o r f s H. Latvju Dainas 1–6, Jelgava-Pēterburga, 1894–1915. LEV: K a r u l i s K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca 1–2, Rīga, 1992. Lgr: E n d z e l ī n s J. Latviešu valodas gramatika, Rīga, 1951. LLVV: Latviešu literārās valodas vārdnīca 1–8, Rīga, 1972–1996. LVDA: Latviešu valodas dialektu atlanta materiāli. ME: M i l e n b a h s K. Latviešu valodas vārdnīca 1–4, Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. E n d z e l ī n s, Rīga, 1923–1932. Mund. St.: D r a v i ņ š K., R ū ķ e V. Leute und Nominalformen der Mundart von Stenden 1–2, Lund, 1955–1956. P a e g l e Dz. 1980: Motivācijas aspekts nominācijā, Rīga. R.-Dr.: R ū ķ e - D r a v i ņ a V. Senie žogi Ziemeļvidzemē ap Valmieru. – Baltu filoloģija 5, Rīga, 1995, 44–51. R e ķ ē n a A. 1975: Amatniecības leksika dažās Latgales dienvidu izloksnēs un tās sakari ar atbilstošiem nosaukumiem slāvu valodās, Rīga. R u d z ī t e M. 1964: Latviešu dialektoloģija, Rīga. S e d o v s V. 1992: Balti senatnē, Rīga. S e h w e r s J. 1936: Sprachlich-kulturhistorische Untersuchungen vornehmlich über der deutschen Einfluss im Lettischen, Leipzig. S k a r d ž i u s P. 1943: Lietuvių kalbos žodžių daryba, Vilnius. St: Lettisches Lexicon ... von Gotthard Friedrich S t e n d e r 1–2, Mitau, 1789. S t r o d s H. 1991: Latgales etnogrāfisko terminu skaidrojums, Rīga. S t u b a v s A. 1976: Ķentes pilskalns un apkārtne, Rīga. U: Lettisches Wörterbuch. Teil 1. Lettisch-deutsches Wörterbuch von Bischof C. C. U l m a n n, Riga, 1872. VMP: Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas bīj. Pieminekļu valdes (V) dokumentu kolekcija Nr. 2503; 2592; 2415; 2904; 2748; 2671; 1932; 2945; 2822; 3153; 1918. Д а л ь В.: Толковый словарь живого великорусского языка 1–4, Москва, 1989–1991. М е л ь н и ч е н к о Г. Г. 1974: Слова обозначающие изгородь. – Некоторые лексические группы в современных говорах на территории Владимиро-Суздальского княжества XII– нач. XIII в., Ярославль. GULSČIŲ TVORŲ PAVADINIMAI LATVIŲ KALBOS TARMIŲ LEKSIKOJE Santrauka Daugiausia latvių kalbos tarmėse vartojami gulščių tvorų pavadinimai, kurie apibūdina tvorą pagal: 1) jos vartojamas tvoros dalis, pvz., balkēņu sēta, stulpeņu žuogs; 2) tvoros dalių išdėstymo būdą, pvz., gulšēta; 3) tvoros dalių apdirbimo būdą, pvz., gruōpu žuogs; 4) senumą, pvz., tēvu sēta; 5) veiksmą, kuris būdingas darant tvorą, pvz., slita, tvāre. Keli gulščių tvorų pavadinimai atsirado kaip metonimiško perkėlimo rezultatas: ‘tvoros dalis’ → ‘tvora’, pvz., kritinis, bei ‘tvora’ → ‘tvoros dalis’, pvz., bulverku žuogs. Pavadinimai – tai ir paveldėti, ir dažniausiai iš vokiečių kalbos pasiskolinti žodžiai. Kadangi gulščių tvoros kaip realijos nebelieka Lietuvos gyventojų buityje, ir jų pavadinimai dingsta iš dabartinės kalbos vartotojų kalbos arba jie įgauna kitą reikšmę. 142 BENENNUNGEN DES ZAUNES AUS LIEGENDEN HÖLZERN IN DER LEXIK DER LETTISCHEN MUNDARTEN Zusammenfassung Im Artikel werden mundartliche Benennungen für Zäune aus liegenden Hölzern behandelt. Am meisten werden in den Mundarten des Lettischen solche Benennungen des Zaunes aus liegenden Hölzern gebraucht, die den Zaun folgendermaßen charakterisieren: 1) nach Gebrauch der Zaunteile, z. B. baļķēnu sēta, stulpeņu žuogs; 2) nach der Weise der Unterbringung von Zaunteilen, z.B. guļsēta; 3) nach der Bearbeitung von Zaunteilen, z.B. gruopu žuogs; 4) nach Altertümlichkeit, z.B. tēvu sēta; 5) nach der Tätigkeit, z.B. slīta, tvāre. Mehrere Benennungen des Zaunes aus liegenden Hölzern sind als Ergebnis der metonymischen Übertragung ‘Zaunteile’ → ‘Zaun’, z.B. kritinis, ‘Zaun’ → ‘Zaunteile’, z.B. bulverku žuogs, entstanden. Als Benennungen werden sowohl ererbte als auch hauptsächlich aus dem Deutschen entlehnte Wörter verwendet. Mit dem Verschwinden des Zaunes aus liegenden Hölzern aus dem Alltagsleben der Bevölkerung Lettlands verschwinden auch ihre Benennungen aus der Sprache heutiger Mundartträger, oder aber sie erhalten eine andere Bedeutung. Ineta KURZEMNIECE Gauta 1999 05 22 Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts Akadēmijas lauk. 1 LV–1050, Rīga, Latvija El. pastas [email protected] 143